Viss raksts: http://www.aliens.lv/celojumi/sadalas/azija/6344-dzintars-medenis-ar-stopiem-uz-ziemelu-ledus-okeanu-i-dala



Neapvainojoties tie daudzie autori, kas presē ar lepnumu apraksta, kā aizstopējušies līdz, teiksim, Barselonai vai Simferopolei. Bet jums jāzina, ka ir viens čalītis, kas par jūsu dižošanos, maigi izsakoties, smīn. Pamēģiniet pastopēties dažus tūkstošus kilometrus pa Sibīrijas ziemas ceļiem. Ja atgriezīsieties sveiki un veseli, paspiedīšu roku. Ieskatam un
ierosai neliela atskaite par dēku bez akmeņa, toties ar ziemu Jakutijā.


Sākās viss ar to, ka oktobrī Blagoveščenskas pilsētā stāvēju vietējā skulptora Aleksandra dzīvoklī pie loga, raudzījos uz Ķīnu, kas turpat pāri Amūras upei un pie reizes dziļdomīgi vēros, kā straumi savās važās kaļ sals. Ziema ir sākusies. „Paklau, Aleksandr, vai vasarā ziemeļi arī ir ziemeļi?” Nē, vasarā ziemeļi neesot ziemeļi. Kā gan tie tādi varot būt, ja vasarā Sibīrijas ziemeļos temperatūra esot 30 grādi plusā! Spēcīgs arguments.

Bērnībā izlasīju Rokvela Kenta grāmatu „Skarbā pirmatnība.” Ietekmējos. Eu, Dzintariņ, ja jau esi atkūlies uz Sibīriju, saņemies un izbaudi vienreiz skarbo ziemeļu pirmatnību no sirds. Domāts – darīts! „Aleksandr, es piļīju uz Jakutiju,” pieteicu skulptoram. „Labi, mauc. Tikai neapsaldē pautus,” viņš piekodināja.

Vladivostoka, kur man teorētiski vajadzētu nokļūt, nekur nepazudīs. Zemapziņā ziemeļu odisejai jau biju sācis gatavoties Čitā, kas pamatā ir armijnieku pilsēta. Aizgāju uz Aizbaikāla kara apgabala štābu, noķēru aiz piedurknes sagādes daļas komandieri un skaidroju, ka armijas pamatuzdevums ir aizsargāt tautu, nevis karot karošanas pēc. Man ir vajadzīga aizsardzība pret ziemu. Tiku saprasts, kā rezultātā saņēmu kirzas zābakus, trīs milzīgas zilas ģenerāļa apakšbikses, tikpat apakškreklus, vēl zaļu virsnieka virskreklu un siltos ziemas cimdus ar diviem pirkstiem, lai medībās var nospiest bises gaili. No ziemas cepures gan atteicos. Kaut kas man tajā nepatika. Toties Burjatijas galvaspilsētā Ulanudē tiku pie mēteļa, kas laikam taču bija saglabājies no nepa laikiem un kurā pats sev atgādināju nekaunīgu sprukstiņu, un arī burjatu ziemas cepures. Vēl manā saimniecībā bija neliels virtuves katliņš, mutautiņš un nazis. Vairāk jau neko nevajag, lai dotos piedzīvojumā.

Līdz Jakutskai savu garderobi vēl papildināju. Iestopējies Jakutijā, aizdevos uz milzīgu ogļu ieguves karjeru Nerjungri, jo šī kurināmā veida ieguvi līdz šim nebija sanācis pavērot. Ogļrači izsniedza zaļas vatētas bikses un velteņus.

Jakutijas eksotika pirmāmkārtām slēpjas apstāklī, ka tā ir aukstākā zeme pasaulē. Man īpaši paveicās, jo tik barga ziema nebija novērota gadsimta ceturksni. Visu decembri, janvāri gaisa temperatūra svārstījās ap mīnus 50 grādiem zem nulles. Paši jakuti nebūt negremžas par nikno lauski. Tiešo otrādi, viņi ar spīvajiem saliem varen lepojas. Pirmais, ko iepazīšanās brīdī saka jakuts: „Kā tev mūsu ziema? Salsti, ko?” Lai nezaudētu pašcieņu, parasti atbildēju, ka esmu dzimis Antarktīdā polārpētnieku stacijā. Latvijā man par karstu, un tikai šeit, Jakutijā, atkal jūtos teicami.

Tā jau nu nav, ka būtu pirmais baltietis, kurš ieperinājies „aukstuma ligzdā.” Ričards Maaks, kas Jakutijā ceļoja no 1854.gada februāra līdz 1855.gada martam, arī piedzīvoja sūru ziemu: „Sals iegūst briesmonīgus apmērus: Tā iedarbības rezultātā pārsprāgst resnu koku stumbri, zemē parādās plaisas, nedaudz mitrs koks kļūst cietāks par dzelzi un cirvis nespēj to „pārkost,” bet pats pie cirtiena sasprāgst kā stikls. Dzīvsudrabs termometrā sasalst.” Būs vien jātic, jo viens no R.Maaka ekspedīcijas galvenajiem uzdevumiem bija veikt metereoloģiskos novērojumus.

Būtu zaimojoši neaplūkot Jakutskas metereoloģisko staciju. Klātbūtnes brīdī termometrs, kas ievietots metāla skapī metru virs zemes, rādīja relatīvi augstu temperatūru, vien – 49,9oC zem nulles. Mērījumi tiek veikti 8 reizes diennaktī. „Svaigākos” datus jo īpaši gaida skolēni, jo temperatūra zem 50o garantē, ka var neiet uz mācībām.

Ne jau bargais sals, un ne jau kažokādās tērptie cilvēki rada mulsumu latviešu ceļotājā, kas Jakutijas galvaspilsētā nokļūst pirmo reizi. Izbrīna tāda Latvijā labi pazīstama un Jakutskā sastapta parādība kā migla. Tā pilsētā ziemā ir tik lekna, ka manī dabiskā nāvē nomiris tāds miglas klānus raksturojošs teiciens kā „Londonas migla.” Baronam Minhauzenam, apmeklējot Jakutiju, lai virzītos uz priekšu, nācies gaisu pašķirt ar rokām, jo tas no aukstuma sagājis biezenī. Jakutska izvietojusies sava veida katlā, apkārt tai izvietojušās sopkas. Automobiļu izpūtes gāzes, dūmeņu izverstais sagulst šajā ieplakā, veicinot minēto parādību. „Ziemā šeit valda spēcīgs anticiklons. Tas spiež gāzes pie zemes un nenotiek to sajaukšanās ar atmosfēru,” – paskaidroja Jakutijas Hidrometereoloģijas un vides monitoringa pārvaldes klimata nodaļas speciāliste Ludmila Sazonova. Bet arī bez visām gāzēm veidojas migla, jo siltie organismi, reaģējot ar aukstumu, rada miglas apvalku. E.Middendorfs, ka Krievijas Zinātņu akadēmijas uzdevumā Jakutijā rosījās 1844.gadā, ziņo šādi: „Vienreiz vakarā gar mani tikai 30 soļu attālumā virzījās necaurredzams miglas mākonis pie pašas zemes virsas. Pēc izskata šis mākonis bija vienāds ar tiem, kādi rudeņos reizēm savelkas virs Vidzemes guberņas.” Dotajā gadījumā miglas lēveņa ierosinātājs bijis ziemeļbriežu bariņš. Neredzamības cepuri sev uzliek visi priekšmeti, kas izdala siltumu: jurtas, dzīvnieki, u.c.

Ledus sega ūdenstilpnēs Jakutijā biezākā ir martā. To, ka jakuti lieliski zina, kad vērsies ūdeņi, pētnieki secinājuši jau 19.gadsimta vidū. Lai cik neticami un ģeķīgi tas neliktos, zinātnieki savas domas pamatošanai vilkuši paralēles ar mūsu zemi. „Un patiesi, Daugavā pie Rīgas 206 gadus ledus sāka iet gandrīz vienā un tajā pašā laikā. Tautai zināms, ka tas notiek astoņas dienas pirms vai pēc Blagoveščeņije, t.i. 25.martā,” minēts 1853.gadā izdotajā pārskatā par Krievijas klimatu.

Pirmās dienas pēc ierašanās Jakutskā fakts, ka Daugava no ledus važām 206 gadus no vietas atbrīvojusies 25.martā, interesēja vismazāk. Pasaules naba bija deguns. Lai arī viņš nav nokritis, kā prognozēja viens šoferis pirms Ļenas upes šķērsošanas, ar ostīkli notiek nepatīkamas lietas. Pietiek ārā pavadīt piecas minūtes, kā tas jau atkal ir balts (nosalis). Garāmgājējiem vismaz nav garlaicīgi, jo tie intensīvi norādīja uz deguna nāves bālumu. Piebikstīt līdzcilvēkam, ja tā sejā manāmi apsaldēšanās procesi, ziemeļos ir nerakstīts likums. Allaž intensīvi berzēju snīpi. Labi, ka neiedomājos to kausēt karstā ūdenī. Ikvienu nākamo ceļotāju brīdinu: to nedrīkst darīt. Varat ciest visu mūžu. Viens Jakutskas paziņa vēl bērnībā slēpojot apsaldējis kājas. Mājās tīksmi tās iemērcis karstā ūdenī… un cieš visu mūžu. Āda kļūstot vārīga, ļoti jūtīga uz daudziem gadiem.

Jakutska februārī. Temperatūra šajā gadalaikā šeit mēdz sasniegt -50 grādus pēc Celsija.

Mazliet jau nu muldās tie jakuti par izcilo salizturību. Par to pārliecinājos sportistu kopmītnēs, kur dažas dienas mitinājos. Brīdi pirms pusnakts pienāca vīrs no Jakutijas dambretistu izlases. „Zini, mūsu sporta veids garantē stresu. Lai sasprindzinājumu likvidētu, reizēm nepieciešams alkohols. Piedalies?” – bikstīja viens rūtainā galdiņa matadors. Bija gan tā reize, kad par paģirām nav vēlmes rūpēties, tomēr piekritu, jo intuīcija teica priekšā, ka nu tik būs joki. Tā kā ārdurvis jau bija slēgtas, sapinām palagus un vienu dambretistu caur otrā stāva vēdlodziņu nolaidām zemē. Kas pirms desantēšanās viņam piedāvāju savus cimdus, viņš nevērīgi atgaiņājās: „Liecies mierā, es dienēju desantniekos.” Nu nu! Pēc desmit minūtēm „izsūtāmais” ar šņabjiem jau bija ēkas pakājē, bet te nu sākās joki – nespēja uzrāpties pa palagu virvi, jo rokas bija nosalušas un atteicās klausīt saimniekam. Veicu cēlu darbu, nolaidos caur vēdlodziņu zemē, pūtu karstu dvašu uz nelaimīgajām rokām un stūmu pārsalušā dambretista dibenu, līdz tas tomēr nokļuva siltumā. Tagad jau es nespēju iekrampēties baltajā audeklā. Sajūta tāda, ka ķermenis sastāv no neskaitāma daudzuma stikla gabaliņiem, kas pretīgi berzējas savā starpā. Pie manis norāpās trešais vīrs un stūma manu dibenu. Jāņem vērā, ka ārā bija – 57oC. Kad beidzot visi trīs sēdējām istabiņā ar priekšā nokrautām degvīna pudelēm, sirsnīgi paspiedām viens otram rokas un devāmies gulēt, jo alkohola ieguves process bija pārāk sūrs.

Un labi vien bija, ka izvairījos no alkohola intoksikācijas, jo nākamajā dienā nācās lauzties ar pasaules čempionu brīvajā cīņā Pokropiju Šestakovu. Pēc slavas ranga jakutiem viņu varētu samērot ar mūsu Jāni Lūsi. It kā paradokss, bet ziemeļos ar klasiskajiem ziemas sporta veidiem intensīvi nenodarbojas. Nedrīkstot, jo plaušas no sala tiek izsvilinātas beigtas. Tad nu nekas cits neatliek, kā kaitēties ar dambreti vai brīvo cīņu.

Jakutskā ziemas laikā visi kājas slēpj untās. Tikai pēdīgie žūpas un arī es klunkurē velteņos. Viendien stāvēju autobusa pieturā ar nolūku apraudzīt Mūžīgā sasaluma institūtu. Metrus padsmit no manis mīņājās īpatnis, kam tādi pat apavi. Viņš pa brīdim palūrēja uz maniem velteņiem, es uz viņa. Abiem skaidrs, ka otrs nav vietējais. Sākām runāties. Izrādās, ka arī dodas uz Mūžīgā sasaluma institūtu pie bijušā kolēģa aprunāties par zinātni. Sergejs Zimovs bija atlidojis no Čerskas, kas atrodas dažus kilometrus no Ziemeļu ledus okeāna Kolimas upes krastā. Kopā ar dažiem citiem polārpētniekiem šim tur zinātniskā stacija. Teicu, ka manī sadzīvo gan piedzīvojumu gars, gan tieksme zinātniski izzināt pasauli un pret pētniekiem izjūtu dziļu respektu, cieņu. Pavēstīju, ka aizbraukšu ciemos. „Nu, nu, brauc,” viņš neticīgi nosmīnēja.

Ikvienā zemē, kur nokļūsti pirmo reizi, nav garlaicīgi. Darījos visvisādi – gāju pētīt mamutu ilkņus, trenējos vargāna spēlē, kultūras namā dažkārt jakutu koncertu laikā uzstājos ar latviešu tautasdziesmām, apguvu dimantu slīpēšanas fineses, sniedzu intervijas TV un presei un vēl daudz ko citu. Ja iegadījās dīkstāves brīdis, rotaļājos ar identitāti. Atzinos, ka esmu no Ankoridžas Aļaskā un ka vecaistēvs par godu mazdēla piedzimšanai Rīgā nodibinājis parfimērijas fabrīķi „Dzintars,” citiem stādījos priekšā kā Zen–Ze, kā mani iesauca evenki savā ciematiņā vēl pirms ierašanās Jakutskā. Vārdu sakot – jutos eleganti un ērti. Bet ceļotājs nedrīkst ieslīgt ilgstošā omulībā. Cita lieta, ka ir vajadzīgs impulss, iegansts, lai izrautos no ierastās rutīnas. Tāds knikšķis notika 23.februārī. Vienā krievu kompānijā svinēju tā saucamo „vīriešu” dienu. Skaidra lieta, ka čaļi pēc sīvā patērēšanas plātījās ar saviem varoņdarbiem. Paga paga, es kāds sūdabrālis, vai? Nākamajā rītā, uzmetis plecos mugursomu, čāpoju ārā no Jakutskas. Uz ziemeļiem, uz okeānu!

Iepriekš gan jau biju smalki izpētījis visas pieejamās kartes. Tajās bija rakstīts, ka no Jakutskas līdz Čerskai gaisa līnijā ir 1920 kilometri, ar autotransportu jāpārv
ar 3188 kilometri. Kad Jakutskā ierados pie daudziem ar autotransportu saistītiem priekšniekiem, lai gūtu informāciju par ceļu uz Čersku, tie visi kā viens atbildēja: „Nezinu, kāpēc ceļu atlasā minēts skaitlis 3200 kilometri. Nezinu, kā un vai vispār tur var nokļūt.” Visus labas gribas un domas cilvēkus, kas nereti brīdinājuši: „Turp nedodies, būs slikti,” parasti esmu labticīgi izmēdījis. Šoreiz gan domīgi kasīju pakausi, jo nervu gali čukst, ka nu būs ne pa jokam.  Ar autoceļiem Jakutijā ir paknapi. Ja ceļu blīvumu attiecinām pret Latviju, sanāk, ka mūsu zemē būtu seši kilometri ceļa ar cieto segumu. Toties ir ziemas ceļi. Pamatā tie ir improvizētas autotaciņas pāri aizsalušām upēm, ezeriem un purviem. Šādā veidā uz attāliem ziemeļu nostūriem nogādā pārtiku, degvielu un daudz ko citu visam gadam. Nākamo porciju varēs transportēt tikai pēc gada, kad sals atkal sakals važās vasarā atkausēto. Galu galā kādam latvietim taču pa ziemas ceļiem ir jāpastopējas! Rīgā par tādiem zimņikiem pat dzirdējis nebiju.

Jakutskas tuvumā ar stopēšanu ir zināmas grūtības. Jo autovadītāji ir iebaidīti. Ne jau bandīti vai sliktā redzamības ietramdījusi šoferīšus. Vainojama ir tāda mulsinoša parādība kā stopētājs bez galvas (nejaukt ar jātnieku!). Šim tēlam ir savs iemīļots darba lauciņš – apmēram 300 metrus no milicijas posteņa, kas atrodas dažus kilometrus ārpus plsētas. Gan vadītāji, gan miliči to ignorē. Baidās. Stopētājs bez galvas tērpies sievietes drānās un ļaudis melš, ka tas ir kādreiz šajā apvidū nogalinātās šamanietes gars, kas vēlas pārbaudīt, vai mašīnā nesēž viņas slepkava.

Pie pilsētas robežas pusstundu gaidīju autovadītāju labvēlību. Tad pusstundu kustējos uz priekšu. Izšķīros par aktīvo stopēšanas manieri. Mašīnu ķerstīšanu var salīdzināt ar makšķerēšanu. Arī copē ir aktīvie un pasīvie. Pirmie dod priekšroku brikšņošanai foreļupīšu krastos, citi pacietīgi sēž uz līņiem. Pasīvais stopētājs dirn pie benzīntanka, veikala vai ēdnīcas, lai aiz stērbeles satvertu šoferi, kas uz brīdi pametis savu cietoksni – spēkratu. Aktīvais nerimtīgi virzās uz priekšu, izmantojot kāju spēku. Jo tālāk aiz tevis apdzīvota vieta, jo augstāka rezultativitāte. Autovadītājs nevar rīkoties kā pie pilsētas robežas un rādīt mistiskas zīmes, ka tūlīt nogriezīsies pa labi vai kreisi, jo sānceļu turpmākos 100 kilometrus, tāpat kā apdzīvotu vietu, nav. Ja mašīnists tevi ierauga iebridušu dziļi mežā, nereti tā akmenscietā sirds atmaigst. Kustība uz priekšu dod eksistenciālu iespēju nenosalt, taču ir arī būtisks trūkums. Gadījumā, ja todien pa ceļu neviena mašīna nebrauc, ar savu sparīgumu vari iekulties ķezā. Proti, sasniegt nākamo apdzīvoto vietu, kas Jakutijas apstākļos var būt arī tikai pēc 200, pat 500 kilometriem, ar peciņām nav ne mazāko cerību. Arī nokļūt izejas punktā, ja esi visu dienu čāpojis uz priekšu, grūti. Bet tas, kā Jakutijā stopēt, lai ir katra personīgā darīšana.

Pēc trim stundām paņēma mašīna, kas devās uz Deputatsku. Tā ir kādus 1500 kilometrus uz ziemeļiem, taču esmu izspriedis izpētīt citus ziemeļu novadus. Labi, ka Jakutskā neaizkavējos ilgāk, jo aprīlī ceļu esot izbraukt grūti. Vadītājs skaidroja: „Te apakšā ir māls. Aprīlī ir tāda putra, ka labāk pakārties, nekā braukt. Aizpērn, kad Jakutskā aizkavējās kravas uzņemšana, aprīlī 100 kilometrus nomocīju nedēļas laikā.”

Sēžot kabīnē var pavērot apkārtni. Praktiski visi koku stumbri apdeguši. Šajos apvidos vasarā esot izteikts ūdens trūkums, un bieži izceļas meža ugunsgrēki.

Stopi veda vidēji 100 – 300 kilometrus. Dažs stops uzsita ņirgu. Vienbrīd braucu kamazā, kas veda sienu jakutu lopkopjiem uz Tomtoru. Tur vasarā bijis kvēls karstums, viss izdedzis un nav ko dot lopiem ēst. Tāpēc kravas automašīnas tiek sūtītas 600 kilometrus uz centrālo Jakutiju, kur zāle puslīdz padevusies. Pēc tam atpakaļ. Kaut kas tāds laikam iespējams tikai Jakutijas apstākļos: sūtīt automobili 1200 kilometrus garā ceļā, lai tas atved lopiem ņammu.

Vienu dienu paņēmu pitstopu vietā, ko sauc par Čurapča. Nevarēju taču palaist garām jakutu kāzu epidēmiju. Septiņi pāri stūrēja iekšā laulības ostā. Pieslēdzos lepnākajām kāzām. Biju aptuveni 157. kāzu viesis.

Uzsāku braucienu pa garāko kapsētu pasaulē. Tā ir autoceļš Handiga–Magadana, ko izbūvējuši ieslodzītie. Nav iespējams pateikt, cik tieši atdevuši savas dzīvības, lai es varētu vizināties pa šo nāves traktu, taču tie bijuši tūkstoši un tūkstoši. Katrs kilometrs sūrajos dabas apstākļos radījis līķu kaudzes, kas it bieži nav apbedītas. Cilvēku miesas gluži vienkārši pārklātas ar ceļa klājienu. Iepriekšējā gadā autokolonnai kalnu zonā kustību aizšķērsojusi lavīna. Izsauktais buldozers mazliet par zemu noliecis savu lāpstu, aizķēris baļķu klājienu zem zemes virskārta, bet zem tā – pieci nelaiķi ar ložu izrautiem caurumiem pakausī. Handiga ir priekšpostenis milzīgai teritorijai, kas plešas līdz pat Magadanai austrumos un Ziemeļu ledus okeānam, loģiski, ziemeļu virzienā. Tā ir lēģeru zona. Gandrīz visas apdzīvotās vietas, ka būs ceļā, savulaik bijušas ieslodzījuma vietas. Pēc nometņu likvidācijas izveidojās ciematiņi, jo ap lēģeriem radās sava veida infrastruktūra, kas paredzēta darba = nāves nometņu nevainojamai darbībai.

M56 – ceļš, kas būvēts uz kauliem.

Krievijas ziemeļos radītās nometnes lielā mērā saistās ar valsts tresta „Daļstroi” izveidošanu 1931.gada 13.novembrī. Tā darbības nolūks bija, izmantojot ieslodzīto lēto darbaspēku, attīstīt derīgo izrakteņu, jo sevišķi zelta ieguvi. Par „Daļstroi” kūrētāju iecēla latviešu revolucionāru Eduardu Bērziņu. Viņš piedzima latviešu zemkopja ģimenē 1883.gadā. 1915.gadā iesauca cara armijā, kur dienēja 4.latviešu strēlnieku pulkā. 1918.gadā E.Bērziņu komandēja uz Maskavu apsargāt komunistu valdību. Ir apsardzes priekšnieks, un pamanījās arī novērst angļu aģenta Brūsa Lokarta nodomu iznīcināt boļševiku partijas vadību. Ārzemēs Bērziņu ar respektu dēvēja par „dzelzs boļševiku.” Jāatzīmē, ka viņš absolvēja Berlīnes mākslas akadēmiju. Ar stopiem viņam Sibīrijā nebija jāpārvietojas. Bērziņa rīcībā nodeva kuģi „Zvezda,” lidmašīnu un starptautiskas klases dzelzceļa vagonu. 1937.gadā E. Bērziņu izsauca uz Maskavu, un kopš tā brīža viņu brīvā pasaule vairs neredzēja. Iztēles bagātie spīdzinātāji Bērziņam inkriminēja trockistu špiodiversioniskas organizācijas vadību un kalpību japāņu izlūkdienestiem. Latviešu boļševiku vēl tagad no Latvijas tik tālajos Sibīrijas ziemeļos daudzviet piemin ar labu vārdu. Magadanā atļāvos piesēst pie pieminekļa E.Bērziņam, kas uzstādīts pie pilsētas domes ēkas un izdzert vienu ķīniešu aliņu, pēc kā ļāvos intervēties vietējai avīzei.

Bet 1932.gadā „Daļstroi” strādāja 4,8 tūkstoši cilvēku, no kuriem brīvie strādnieki – 2440. Tā paša gada 19.janvārī G.Jagoda Maskavā paraksta slepenu pavēli nākamgad „Daļstroi” vajadzībām izveidot ieslodzīto kontingentu 40 tūkstošu cilvēku skaitā. 1933.gadā lēģeros vergoja 9928 ieslodzītie, gadu vēlāk jau 27 390 cilvēku.

Līdz 1938.gada 4.martam šis valsts trests atradās tiešā PSRS Darba un aizsardzības padomes pakļautībā. Tad Daļstroju pārveidoja par Tālo ziemeļu celtniecības galveno pārvaldi, kas pakļauta PSRS Iekšlietu komisariātam. 1950.gada 29.janvārī PSRS AP prezidija ukazs noteica galīgo „Daļstroi” darbības teritoriju. Tā robežas ir gar Minas upes labo krastu no Ziemeļu ledus okeāna līdz Aldanai, tālāk pa Aldanas upi līdz 60 paralēlei, pa to līdz 138 meridiānam, un pa to līdz Ajanskas rajonam pie Ohotskas jūras. Kopējā platība – 3 miljoni kvadrātkilometru jeb 1/8 PSRS teritorijas. 1950.gadā „Daļstroi”- 239,8 tūkstoši cilvēku, no kuriem 49,5% brīvcilvēki (ieskaitot no ieslodzījuma atbrīvotos, taču uz dzīvi šajos apvidos nometinātos). Visbeidzot 1953.gadā „Daļstroi” no PSRS Iekšlietu ministrijas pakļautības pārspēlēja PSRS Metalurģijas rūpniecības ministrijai.

No Jakutskas līdz Teplij Kļuč bija līdzenums. 29 kilometrus tālāk sākās kalnāji. Sēžot auto kabīnē, var šķist, ka uz sopku musturi var vērties ar sajūsmu un bez rūpju. Taču šis eksaltētais miers ir mānīgs. Jebkurā mirklī kalns var uzbērt akmeņu vai sniega kravu, aizā izveidoties spēcīga auka, kas savērpj postošo virpuli. Ja sākumā jutos bezrūpīgs un līksms, turpinoties ceļam arvien vairāk pārņēma trauksmes izjūta. Jo šoferis ik pēc dažiem kilometriem norādīja: „Rau, šeit viens aizā nokrita aizvakar. Šeit pagriezienu neizņēma pirms nedēļas. Vēl pēc laika brītiņa pats savām acīm pārliecinos, kas paliek pāri no kamaza, kas avarējis kalnos. No aizas nule kā izstīvēta lūžņu kaudze, kas savulaik bijis smagais automobilis.

Braukšanu apgrūtina virkne faktoru: ceļš ir ļoti šaurs un pretī braucošās mašīnas nereti spēj izmīties tikai pēc pusstundas, stundas ilgas klīrīgas manevrēšanas. Trase ir izteikti līkumota, daudz serpentīnu, kas liedz pārredzēt garāku ceļa posmu. Visbeidzot, ceļš ir slidens. Automašīnu sakarsētās riepas nopulē ledu, nevajag atkusni. Spēkratu vadāmību apgrūtina apstāklis, ka vairums smago automašīnu ir ar piekabēm, kas samazina stabilitāti. Nekādā gadījumā nedrīkst strauji bremzēt. Ceļa trakta spečoki, kas dīvainā kārtā iemanījušies izdzīvot gadiem ilgi, pārzina katru ceļa klājiena metru, iemanās nobraukt simtiem kilometru, ne reizes nenospiežot uz bremzes pedāļa. Personīgais verdikts – te braukt ir enn reizes grūtāk nekā Kaukāzā, kur arī gadījies stopēt. Jāņem vērā fakts, ka ziemā gaisa temperatūra te nereti noslīd līdz 60 grādiem līdz nullei un mehānismu remonts šādos apstākļos ir elles darbs. Neba velti autovadītājus, kas strādājuši ziemeļu apstākļos, mīļuprāt pieņem darbā jebkur citur Krievijā, jo tie ir superprofesionāļi, kas nešķiro – diena vai nakts. Ja jābrauc, tad jābrauc!

Bez likstām nobraukuši 252 kilometrus, ieradāmies Kubemē miestā, kur šoferu atpūtas barakā nolēmu pārnakšņot. Pie namiņa stāv milicijas bobītis. Tajā autovadītāja līķis. Pirms pusstundas neveiksmīgo braucēju no negadījuma vietas atvedusi garāmbraucoša mašīna. Trases vecmeistari sapulcējušies barakas virtuvītē ap galdu, dzer degvīnu un ik pēc brītiņa dziļdomīgi rezumē: „Njā, četri līķi piecās dienās!”

Filmās vērota tā saucamā krievu rulete. Šaujamdaikta aptverē atstāj vienu lodi, un tūlīt ir skaidrs: izvēlējies laimīgo lozi vai šāviens deniņos. Stopēšana Jakutijas kalnu apvidos arī ir sava veida krievu rulete. Tevi kabīnē var paņemt šoferis, kas jau gadiem ilgi brauc pa trasi un lieliski pārzina tās niķus, bet tiklab var arī nepaveikties – atrasties līdzās amatierim vai vadītājam, kas pa šo ceļu brauc pirmo reizi. Ja tiktu rīkots pasaules čempionāts autostopēšanā, viens no posmiem obligāti jāorganizē Jakutijas sopku grēdās. Esmu pārliecināts, ka no spēles uz mūžiem te izstātos ne viens vien dalībnieks.

Nākamajā diena man ir izvēle, jo aiz Kubemē ir principālā razvilka jeb ceļu šķirklis. Galvenais ceļš ved uz Magadanu, mazais ziemas celiņš uz Ustj–Ņeru. Tiekties uz Ziemeļu okeānu var gan tā, gan tā. Nolemju pakļauties providencei – uz kuru pusi dosies pirmā apstādinātā mašīna, turp arī braukšu. Tā ir zils mikroautobuss „Nissan.” Braucēji ir trīs gados jauni krievu komersanti no Magadanas, kas atgriežas no darījuma tūres Jakutskā. Viņu firmas pamatnodarbošanās ir zeltraču apgāde ar mehānismu rezerves detaļām, apģērbu, degvielu un citu tādā garā.

Kāds vietējais iedzīvotājs pie aukstuma pola pieminekļa.

Stopu saimnieki taču ir ļoti dažādi. Sākot no skarbiem klusējošiem večiem līdz cilvēkiem, kas nepārtraukti vāvuļo. Šie mīlēja jokus. Man tas nozīmē daudz. Kad mūsu autiņš ieskrēja grāvī (aizas, uff, nebija), sējām klāt busiņam virvi, trijatā iekrampējāmies tajā un tēlojām strūdziniekus. Ceturtais šo skeču foķēja. Skatījāmies tās un līksmojām.

Braucot tomēr pieņēmu lēmumu, ka jāaprauga aukstuma pols Oimjakona, kas 42 kilometrus no Magadanas trakta. Mēģināšu no tā kaut kā tikt uz Ustj – Ņeru. Kuidusunā šķīrāmies. Pirms atvadām man tika izsniegti viņu tālruņa numuri. Ja būšot Magadanā, lai apciemojot. Ziniet, pēc dažiem mēnešiem tiešām apciemoju. Tikšanās gan bija īsa. Atnāca viens no trijotnes un izsniedza polietilēna maisiņu, kas bija līdz pusei pilns ar dažādas nominācijas banknošu paciņām. Un prom bija!

Aukstuma polā izdauzījos godam, taču nelāgā kārtā izrādījās, ka ziemas ceļš no Oimjakonas uz Ustj–Ņeru jau pāris nedēļu nefunkcionē, jo uz Indigirkas izveidojušies virsledi. Tie veidojas, ja kāds upes posms aizsalst līdz dibenam. Arvien pieplūstošais ūdens, atdūries pret šķērsli, ar milzu spēku salauž ledu pirms korķa. Ūdens izplūst virs ledus. Sals straumi no virspuses sasaldē, bet starp abām kārtām plūst ūdens. Šādas vietas automašīnām esot bīstami slazdi. Tās ielūst, un izvilkt spēkratu ārā ir ai, cik grūti. Virsledus krāvumi var veidoties arī, ja no krasta nogāzes plūst siltu avotu ūdens. Virsledi var sasniegt 7–8 metrus augstumu un pilnībā neizkūstot pat karstākajā vasarā. Ledus biezums vienā un tajā pašā upē var būt izteikti atšķirīgs: no dažiem metriem līdz nieka centimetriem. Ledus kārtas biezumu ietekmē ģeotermiskie procesi, straumes īpatnības un virkne citu faktoru.

Ar šo zinātniski tonēto repliku visiem nākamajiem stopētājiem Sibīrijas ziemeļos gribu piekodināt, lai kartēs un ceļu atlasos gūtās gudrības vai internetā sakasīto informāciju, tēlaini sakot, izmet miskastē. Jāorientējas un lēmumi jāpieņem reālajā vidē – patiesajā telpā un laikā.

Esmu iekļuvis slazdos. Lai kā tas nepatīk, nākas atkāpties no Indigirkas un kopties atpakaļ uz Magadanas ceļu. Par laimi Oimjakona nav tikai meteorologu ekspedīcijās noteikts teorētisks punkts. Tas ir jakutu ciems. Vietējie, rakari tādi, bija kolektīvi apdzērušies. Skaidrā bija tikai ciema priekšsēdētājs, milicis un divas iebraukušās preču tirgotājas. Tā kā komersantes nemitīgi tika aplaupītas, ciema galvam tā negribīgi tomēr nācās no Tomtoras saukt OMON vienību. Pēc dažām stundām mašīna ar trim miličiem bija klāt. Tā kā visus apreibušos aizvest nevarēja nu nekādi, omonieši izvēlējās trīs atraktīvākos. Aizvien atceros, kā spraunākais ar rokām un kājām turējās pretī, un tikai pēc sīvas cīņas, roku dzelžos savaņģots, tika iestūķēts milicijas vāģī. Krievu kārtībniekiem piebikstīju, ka esmu latvju ceļotājs, kam kaut kā derētu tikt prom no aukstuma pola, bet autotransports no ciema uz „lielo zemi” šodien vairs nav paredzēts. Esmu gatavs nomainīt vienu aizturēto. „Čto, krutoj?” – iesmējās omonietis. Pamāju ar galvu. „Nu, smotri!” Nebija jau nemaz tik traki. Viens no dzērājiem aizmiga, otrs ar mani visu ceļu kaut ko buldurēja jakutiski, es latviski. Tīri labi sapratāmies.

Jātic jums būs man uz vārda, ka mēnešiem ilgā ceļojuma laikā principiāli ikvienam stopa saimniekam (par mašīnām, vilcieniem, lidmašīnām, helikopteriem un kuģiem) maksāju precīzi neko. Līdzīgi ar naktsmītnēm. Ar lielu negribu šoreiz samaksāju nieku par mistisku viesnīceli, kas atradās Magadanas ceļa malā, jo bija jau tumšs. Tur piedāvāja lidojošu stopu. Komandējuma laikā viesnīcā mitinājās prokurors Aleksandrs Jerjomins no Ustj–Ņeras. Skatot un pētot kaut kādu vietējo lietu. Spriedām par makšķerēšanu, noziegumiem, jurisprudenci un visu pārējo, kas nāk prātā. Uz brīdi kļuva žēl, ka jāsteidz uz Čersku. Pēc krimināllietas izskatīšanas prokurors nolēmis uz trīs dienām doties bļitkot, viņam taigā sava būdiņa. Šķiroties viņš lika man aiz auss: „Ja nekādi neizlauzies uz ziemeļiem, desmitajos datumos atkulies līdz Ustj–Ņerai. Noorganizēšu Tev helikopteri. Aizlaidīsim pamakšķerēt vai pamedīt.”

Doties vēl atpakaļ uz Kubemē, lai mēģinātu pa ziemas ceļu kuļināt uz Ustj–Ņeru? Nu nē! Ne soli atpakaļ. Nolēmu pamest Jakutiju un izmest līkumu cauri Magadanas apgabalam. Aizstopējos 280 kilometrus līdz Kadikčanai. No stopa izkāpu ap pusnakti. Lēnām klunkurēju pilsēteles virzienā, kas izvietojusies dažus kilometrus no autoceļa. Brīžiem esmu gatavs lēkt kaut kupenā, jo garām pa piķa melno tumsu brauc ar oglēm pielādēti monstri. Redzot, ka garām aizripina mašīnas ritenis, kas lielāks par tevi, pārņēma neomulība.

Devu iekšēju solījumu, ka tālāk par pirmajām ugunīm logos neiešu. Pirmie apgaismotie logi piederēja ogļu ieguves šahtai „Kadikčan.” Šahtas vadības telpā, pults uguntiņām mirguļojot, kopā ar operatoru padzēru tēju. Pēcāk kopā ar ogļračiem, kas pēc maiņas izlīduši virszemē, skalinos dušā. Vēl pēc brīža vienā no kabinetiem uz rakstāmgalda ierīkoju migu, ietinos tajā. Viss, diena beigusies. Arlabunakti!

Kadikčana – mirusī pilsēta. Sibīrijā tādu ir daudz
Orotukana. Krievu autoceļotāji, kuri 2008.g. tur bija cerējuši atrast naktsmājas, ciemu raksturoja šādi: ‘Viesnīcas nav un vispār nav saprotams, no kā tur cilvēki iztiek. Pie iebraucamā ceļa uzraksts: ‘Tranzītam iebraukšana Orotukanā aizliegta’. Nu un pareizi, priekš kam tur braukt. Bez veikala, kurā pārdod šņabi, putraimus un makaronus, tur vairāk nekā nav.’ Attēls: udarnik-truda.ru.

Dažas dienas no stopēšanas viedokļa nekas interesants nenotika. Ciemojos pie ingušiem, tie mani nosūtīja pie latvietes, kas izrādījās igauniete. Vārdu sakot draudzējos. Ak, jā, tādā vietā kā Susumana tiku pie diezgan antīkas apvienības „Daiļrade” izgatavotas nozīmītes, tad devos meklēt naktsmājas. Viesnīcu negribu, bet kopmītnēs komandante sagaidīja neviesmīlīgi. Aptuveni desmit minūtes ar baudu ieklausījos latviešu valodas skaņās, kas murrāja izsmalcinātus lamuvārdus un paļas jeb, ja kādam kas nepatīk – nelaipnus izteicienus. Tie skanēja no manas mutes, bija veltīti komandantei. Pati vainīga, nevajadzēja, ieraugot manas sadriskātās džinsas, iedūdoties par vazaņķiem. Kad nu biju atveldzējies dzimtās valodas skaņās, posos uz vietējo kurinātavu. Pienāca brīdis pārbaudīt, cik patiess ir Jakutskas draugu padoms: „Ja ziemeļos nav kur palikt, dodies uz kurinātavu. Tur vienmēr ir iejūtīgi un interesanti cilvēki.” Tiesa, tie laiki, kas kačigarkās strādāja dzejnieki un atomfiziķi, ir beigušies, bet nevarētu teikt, ka Susumanas pilsētiņas kurinātavā būtu juties garlaicīgi.

Tonakt dežurante bija ap sešdesmit gadu veca sieviete, kas uz šo darbu nākot jau 12 gadus. Sēdējām, dzērām tēju, tomēr darbiniece pastāvīgi attālinājās no sarunas pavediena, ik brīdi ielūkodamās lielā kantorgrāmatā. Pēc stundas viņa pēkšņi uzbangoja kā cunami un trakās dusmās trieca to pret sienu. Tad nomierinājās, pasniedza kladi un mudināja: „Lasi!”

Lasu: „Atnācu uz maiņu. Fjodorova ielaidusi kaut kādu vīrieti apsildīties. Teicu, lai viņa ņem to sev līdzi. Fjodorova sāka visādi mani apvainot, ka es esot bezjūtīga un līda kauties. Rīdīja to vīrieti, lai tas mani sasistu. Bļinova.”

Kad beidzu lasīt, tējasbiedrene Fjodorova paņēma pildspalvu, izsvītroja uzvārdu Bļinova, bet tā vietā ierakstīja „muļķe.” Jautri!

Šo un to jaunu var uzzināt pat tad, ja stopē, bet stopējamā materiāla nav. Pāris kilometru no Susumanas ir neliels lidlauks. Kopos uz turieni uzzināt, vai gadījumā nav kāds helikopters, kas postos ziemeļu virzienā. Nē, nav. Tā kā čāpojot biju izslāpis, devos lidostā lūkot ūdeni. Pēc desmit minūtēm ar Šri Matadži Nirmelas Devi vietējo atveidu jeb medmāsu jau dzērām kafiju. Un ziniet, tagad esmu informēts, ka tieši 1970.gada 5.maijā Šri Matadži Nirmela Devi Indijā esot spontāni atklājusi unikālu garīgās atjaunošanas metodi, kas nosaukta par Sahadža jogu. Vārds sahadža nozīmē spontāns un iedzimts. Vārds joga nozīmē cilvēka iekšējā es vienību ar visuvarenā kosmosa enerģiju.

Mugurkaula apakšējā daļā nelielā trīsstūrveida kaulā atrodoties kundalini enerģija, kas ir kosmosa enerģijas sastāvdaļa un satur visu informāciju par cilvēku. Līdz brīdim, kad cilvēks pašrealizējas, kundalini snaužot. Tikai īsteni garīgā skolotāja vibrācijas varot uzmodināt kundalini. Tad cilvēks jūtot vibrācijas plaukstās un galvas augšējā daļā, kas atgādina vēsu vējiņu. Vibrēt iespējams arī kolektīvi, To  Susumana darot desmit cilvēki. Medmāsa, kas ar šo mācību iepazinusies pirms desmit gadiem Maskavā, šeit – ziemeļos – spējusi piesaistīt sev sekotāju pulciņu.

Un kāds gan labums no tā latvju ceļotājam? Izrādās, esot jāpateicas viņai, ka nesen sildījos kurinātavā. „Zini?” konfidenciāli, pusčukstus ierunājās medmāsa, – „tas, ka Susumana šoziem neizsala kā kaimiņu pilsēta Jagodnaja, ir mūsu vibrāciju rezultāts.” Lūk, tā! Lai izprastu, kādu cēlu varoņdarbu vibratori veikuši, jāpaskaidro, ko sevī slēpj apzīmējums „izsalusi pilsētiņa.” Tas nozīmē, ka nule cilvēks te varēja dzīvot, bet nu ir jāmūk ko kājas nes. Proti, tā ir siltuma padeves sistēmas iznīcība. Dažas stundas pēc tam, kad dzīvinošais siltums beidz cirkulēt radiatoros, dzīvojamajās, sabiedriskajās ēkās temperatūra noslīd zem nulles. Ja ārā ir mīnus 50 grādu pēc Celsija, telpā temperatūra var nokristies līdz mīnus 30. Tā ir nāve. Šāds posts piemeklējis arī Deputatsku, rajona centru, kas ziemeļu apstākļos bijusi lielpilsēta ar 20 tūkstošiem iedzīvotāju. Avārija vietējā elektrostacijā paralizēja pilsētas kurinātavas darbību. Caurulēs ūdens sasala, trubas sasprāga, un vienā brīdī dzīvokļos uz palikšanu ieradās ziemeļi. Izsalušu apdzīvotu vietu atjaunošana prasa milzīgus resursus.

Pēc dažām stundām jau esmu medmāsas piesauktajā Jagodnajā. Īsta Godmaņa pilsētiņa. Piecstāvu mājas atgādina ežus, jo no daudziem logiem izbīdīti krāsniņu dūmeņi, namu sienas apkvēpušas melnas. Jagodnaju tomēr atjauno. Jau strādā bērnudārzs, skola.
Arvien vairāk attālinājos no ziemeļiem un braucu Magadanas virzienā. Padomā ir sasniegt ziemas ceļa atzaru, pa kuru mašīnas it kā tomēr dodoties uz ziemeļu pusi. Ierados Orotukanā, kas ir 390 kilometrus no Magadanas. Nakšņoju profilaktorijā (medicīniskajā). Apkalpojošais personāls – divas sieviņas, kā arī viņu draudzenes svin sieviešu dienu, jo ir 8.marts. Tiku aicināts papildināt kompāniju. Veicis jau ierasto iepazīšanās rituālu, paskaidrodams, ka nevienu krievu Latvijā neesmu nositis, iedziļinājos kastrolī ar nule uzvārītiem pelmeņiem. Kaifs! Kamēr krāju kalorijas, sievas spriedelēja par to, ka vienreiz jāsaņemas un jāmēģina tomēr aiztīties uz „kontinentu,” jo te viss ejot uz leju. Pēc sarunas tonalitētes var jaust, ka šī tēma izrunāta un pārrunāta dienu dienām.

Viena no svinētājām, viegli ieskurbusi, paziņoja: „Gribētos, lai atkal būt Staļina laiki un šeit būtu pilns ar ieslodzīto nometnēm. Tad šeit darba un kārtības netrūktu.” Taisnība, turklāt strauji kāptu viņas sociālais prestižs. Zem viņas sabiedrības piramīdā atrastos lērums ļaužu – ieslodzītie. Tobrīd gan atcerējos, ko man teica igaunietes vīrs: „Galvā uzmauca vateni, tad pa to sita ar lauzi, bet līķus meta upītē.”

Nākamajā dienā beidzot stāvēju uz ceļa, kas ved uz ziemeļiem. Uzreiz antirekords – 5 kilometri. Vairāk dienas laikā nevienas mašīnas. Labi, ka turpat līdzās zeltraču arteļa mītne. Gāju diņģēt gultasvietu. Vīri sagaidīja nelaipni ar muļķīgiem, pastulbiem tekstiem. Biju izbrīnīts, jo līdz šim ar visiem sastaptajiem zeltračiem guvu teicamu saskaņu. Stoiciski izturēju visus zaimus, jo atpakaļ uz Orotukanu kātot piecus kilometrus nevēlējos nepakam. Tikai pēc stundas, kad man jau deleģētas tiesības uz gultu, uzzināja šāda negatīvisma cēloni. Izrādās, divas reizes ciemos bijuši atbraukuši bandīti. Kaut kā „atsitušies”. Pēdējoreiz zeltrači pamanījušies vienu razbainieku sagūstīt. Nesuši uz kurinātavu no tā radīt pelnus. Galu galā kremāciju nav veikuši, vien izsituši visus zobus un nogriezuši vienu ausi. Kopš tās reizes kriminālie elementi neesot vairs manīti, tomēr uz svešiniekiem konkrēti šie zeltrači aizvien raugās ar aizdomām. Turklāt sprukstiņš krieviski runā ar akcentu. A ja nu Dzintariņš iesūtīts kā izlūks?!

Vakarpusē ieradās zeltraču grupa, kas sezonu starplaikā sabijusi mājās – Krasnodarā. Arteļa kolektīvam līdz ar papildspēku ierašanos liela brāļošanās un dzeršana.

Nākamā diena pārvietošanās ziņā sekmīgāka. Nostopēju zeltraču smago vāģi, kas devās uz Larikino, kur dislocējies viens no lielākajiem zeltraču arteļiem Pobeda. Tajā ap 900 strādnieku. Neaizbraucot līdz šim ciemam, kāpu ārā, lai mērotu ceļu uz 60 kilometrus attālo Seimčanu. Jē, savam Sibīrijas upju sarakstam varu pievienot vēl vienu – Kolimu, jo beidzot stāvēju uz tās ledus. Ja tic ieslodzīto folklorai, te jau pa zimņikiem var stopēt augu gadu, jo lēģeru daina vēsta:

Kolima, ak, Kolima, dīvainā vieta,
Divpadsmit mēnešus ziema, pārējais – vasara.

Uz Kolimas ledus piestāja zils džips, ko vadīja minētā arteļa zelta transportēšanas inkasators. Jurijs bija neizpratnē: „Tu ko, taisījies iet līdz Seimčanai kājām?” Atbildēju īsi: „Protams!” Tas uzreiz cēla manu vērtību viņa acīs un džips kļuva par manu bezmaksas taksīti. Teicu, ka gribu uzmest skatienu lidlaukam netālu no Seimčanas. Tur Otrā pasaules kara laikā lendliza ietvaros nolaidušās kaujas lidmašīnas, kas sūtītas uz Krieviju no Aļaskas. Pie reizes izlūkot vai nav kāds heliostops. Lidlauks kā jau lidlauks. Bet nē, kas tas par lidlauku, ja atkal neviena lidaparāta uz ziemeļiem nav. Tikai uz Magadanu. Tā tur viņiem tāda kā vietējā Roma. Lidostas dežurants pavēstīja, ka rīt viena zuzīte uz apgabala centru paredzēta. Paraušot. Ejiet ka jūs bekās ar savu Magadanu! Labi, ka Jurijam pieteicu pēc pāris stundām piebraukt un mani savākt, ja neesmu aizlidojis. Šis klāt kā nagla. Braucām nakšņot uz zeltraču pilsētiņu. Pa ceļam runājāmies. Jurijs zināja vēstīt, ka 56 kilometrus no ceļa taigā esot bijusī ieslodzījuma vieta – klintī izcirsta platforma, uz kuras uzbūvēta alvas rūpnīca. Esot perfekti saglabājusies. Ceļa turp, protams, nav, bet pa kupenēm uz turieni aizbrist ir nereāli.

Jurijam bijis tas gods pirms vairākiem gadiem runāt ar samurajieti. Pēc kara Magadanas apgabalā internēja daudzus japāņu karagūstekņus. Vairums no tiem gāja bojā. Kad izdzīvojušie Uzlēcošās saules zemes pārstāvji beidzot nodoti dzimtenei, samurajiete pamanījusies no kuģa aizbēgt. Palikšana svešajā zemē japānietei bijusi vienīgā iespēja palikt dzīvai. Samuraju goda kodekss nepieļauj nokļūšanu gūstā. Samurajiete Krievijā apprecējusies, iedzīvojusies. „Viņa Magadanas miliciju apmācīja austrumu kaujas mākslās, un pāri astoņdesmit gadu vecumam spēja uztaisīt špagatu,” ar cieņu stāstīja Jurijs. Līdz sarunai ar zelta inkasatoru biju stereotipiski iedomājies, ka ceļotājam viņa dēku ceļā pārsvarā jābīstas no tāda rakstura ligām kā vulkāna izvirdumi, sarcēņu zobeni  vai gražīgiem ieziemiešu cilšu virsaišiem, kas par katru vari vēlas tevi apprecināt ar vienīgo meitu. Izrādās, ka pastāv arī briesmas, ko ne ar aci ieraudzīt, ne ausi sadzirdēt. Tā ir pakāpeniska organisma pielāgotība dzīvei ziemeļu apstākļos. „Neblandies ziemeļos vairāk par pieciem gadiem, – tapsi par ķīlnieku,” -brīdināja Jurijs. Salīdzinājumā ar mērenā klimata apvidiem ziemeļu gaisā ir par 10-15% mazāk skābekļa, toties krietni vairāk ogļskābās gāzes. Plosās magnētiskās vētras, arī barības sastāvs savādāks, vitamīni cauri organismam izskrien kā vējš, neatstājot jūtamas pēdas. Tiesa, arī smagie metāli rīkojas līdzīgi. Šie un daudzi citi bioķīmiskie procesi gadu gaitā radot neatgriezeniskas izmaiņas cilvēka organismā. „Oi, cik daudz paziņu spēji nomiruši, aizbraucot uz dzīvi dienvidos,” nopūtās informators. Vislielākās briesmas tiem, kas pēc ilgstošas dzīvošanas ziemeļos pārceļas uz siltajām zemēm, radot smadzenes. Precīzāk, asinsizplūdums tajās. Tāpēc tie, kas šeit ieradušies strādāt, atvaļinājumu cenšas pavadīt Krievijas Eiropas daļā. Šādā veidā krietni samazinoties bioķīmiskā atkarība no neredzamajām ziemeļu briesmām.

Pārnakšņoju artelī Pobeda. Tur uzzināju gaužām netīkamu informāciju. Pirms trim dienām (būtībā nupat) pa vienīgo zimņiku aizbraukušas astoņas zeltraču smagās mašīnas Ural. Tuvāko nedēļu laikā transporta uz 550 kilometru attālo vietiņu Gluharinij, kur man jānokļūst, vairs nebūšot. Tomēr stopu dievs ir vēlīgs. Līdzās monstram Pobeda iemitinājies mazs artelītis Severnij ar 40 cilvēkiem. Vakar darbarūķi vesti uz Gluharinij, taču salūzis vāģis. Nakts laikā tā saķīlēta un tūlīt laidīs ceļā. Saņēmu Severnij priekšsēdētāja akceptu, bet – kas tad tas? – iecirkņa priekšnieks negrib mani sēdināt mašīnā, jo mašīna, redz, esot pārpildīta. Kulbā jau vienpadsmit cilvēki un pārtikas krāvumi. Tā kā šī mašīna man ir pēdējā iespēja izrauties no slazda, lūdzu šim priekšnieķelim žileti. Kad viņš paziņoja, ka nav, lūdzu šķēres. Neizturējis spriedzi, viņš apjautājās, kam man tās vajadzīgas. Labi, ka šefs ierunājās pirmais, jo tagad varēju lēnprātīgi paziņot, ka tūlīt sev uzšķērdīšu vēnas. Nav man citas izejas šajā situācijā. Jē, vieta kulbā atrodas.

Rāpos iekšā būdā uz riteņiem un zeltračiem padevīgi atvainojos, ka iespiežos šaurībā. „Nieki vien,” – vīri atmeta ar roku, „pēc pirmās pudeles vietas visiem būs gana.” Tā arī bija. Jānopūšas un jāatvainojas, jo maz ko stāstīt par divarpus dienas garo ceļo. Prāvi laika fragmenti palikuši miglā tīti. Zeltračiem bija septiņas kastes degvīna, kas intensīvi tika ievadīts organismā. Viņus var saprast, jo drīz sāksies rukāšana. Un tā nav nekāda gumijas staipīšana. Maiņa ilgst 12 stundas, tad tikpat ilga atpūta, un atkal pusi diennakts darbs. Bija pēdējais laiks tā sirsnīgi iemest pa bundžām.

Tā jau nav, ka pilnīgi neko neatceros. Piemēram, to, ka vienubrīd iebraucām grāvī, atminos tīri labi. Neviens, atskaitot pašu spēkratu, necieta. Mašīnai bija norauts kaut kāds daikts, tecēja eļļa un sprausloja motors. Tomēr kustēties smagais varēja. Pilnīgi droši varu apgalvot, ka, izrādīdams labo gribu, reizumis bēru akmeņogles krāsniņā, kas sildīja kulbu. Arī to, ka piebaldzēna manierē situ sev pie krūtīm un saucu: „Es esmu zeltracis, es esmu zeltracis…” Vīri smējās kā kutināti. Formāli man bija taisnība, jo iepriekš tiku oficiāli pieņemts darbā akciju sabiedrībā Zabaikalzoloto. Tas bija kādus piecus mēnešus iepriekš Čitas pilsētā. Un to nu es atceros sīkās detaļās. Mutes dobumā bija izveidojusies maza kapsētiņa. Kaut arī naudas nebija, devos uz maksas poliklīniku un sacīju, lai tautu draudzības vārdā paurbina ārzemniekam tos zobus. Tantīte vienu zobu paborēja, ielika pagaidu plombu ,bet man izlikās, ka nevīžīgi. Tāpēc ierados a/s „Zabaikalzoloto” ar lūgumu sponsorēt mani zobu apkopes veidā. Pirms vairākām dienām iznāca tērzēt ar šī uzņēmuma izdotās avīzes „Zoloto” redaktoru. Likās prātīgs vīrs. Ja tā, tad arī pārējiem jābūt uz goda. Pēc dažām minūtēm rokā jau bija „Zabaikalzoloto” ģenerāldirektora Kisļakova parakstīts dokuments, kur teikts, ka „Zabaikalzoloto” nosūta savu darbinieku Dzintaru Medeni uz ārstēšanos. Urrā! Esmu zeltracis. Ja kāds Rīgā sadomās plātīties, ka ir baigais komersants vai mākslinieks, ir visas tiesības sulīgi, nicīgi nospļauties: „Tu, utubunga, kā runā ar zeltraci?!”

Izrādījās, kā jāārstējas specpoliklīnikā. Zobārsti uzņēma ar visu cieņu un godību. Gan atļāvās paņirgāties par Čitas zobārsti: „Kas Tev to plombi ielika? Ā, nu jā – haltūristi!” Pirms tam gan specpoliklīnikas reģistratūrā sanāca neliela nesaprašanās, jo tur par katru vari vēlējās manai personai veltīt medicīnisko kartīti.

–          Kartīte jau ir?
–          Nav gan.
–          Labi, par ko strādājat?
–          Par kurinātāju, – minēju šo universālo profesiju, jo baidījos nosaukt kādu citu arodu.
–          Par kurinātāju?
–          Par kurinātāju.
–          Nu labi, adrese?
–          Latvija, Rīga, Zemgales priekšpilsēta…
–          Beidziet gvelzt, Čitā kur dzīvojat?
–          Es nedzīvoju, tikai piedzīvoju, nav man adreses (tiešām nezināju savu Čitas adresi).
–          Kas Jūs vispār tāds esat?
–          Dzintars Medenis, slimnieks, „Zabaikalzoloto” darbinieks.

Reģistratūras darbiniece apjuka, saminstinājās, gribēja vēl ko jautāt, pēdīgi bezcerīgi atmeta ar roku: „Ej pie zobārstiem un pats skaidrojies.” Tā arī Čitas kartotēku plauktos un zeltraču medicīnas vēstures annālēs neiegūlu.

Akciju sabiedrības norīkojumā bija viena saistoša detaļa – dokumentā nebija norādīts, kāda slimība mani nomoka, kas jāārstē. Man bija visas tiesības iznīdēt jebkuru ligu: sākot ar starpribu nervu iekaisumu un beidzot ar retrogrādo amnēziju (atmiņas zudums). Varēju ārstēties, ārstēties un vēlreiz ārstēties. Iztaustīju ķermeni no matu galiem līdz kāju pirkstiem. Johaidī, tā arī nekādas vainas neatradu. Kā lai tādā brīdī neapskauž Džeroma grāmatas „Trīs vīri” laivā varoņus, kam piemita visas slimības, atskaitot ūdeni celī.

Kā bija, kā nebija, bet līdz tai Gluharinij nokļuvām. Tas izrādījās samērā liels, bet pirms dažiem gadiem pamests ciems. Tur bijusi pat skola, bērnudārzs, klubs. Nu viss pusizdemolēts. Tur bija pēdējā zeltraču bāzes nometne pirms zelta ieguves iecirkņiem tālāk taigā. Zeltrači pamazām jauca nost mājas, lai celtniecības materiālus (tos pašus dēļus) izmantotu savās tiešajās darba vietās.

Ir ne mazums miesās brangu cilvēku, kas mīļuprāt sevī likvidētu korpulences pazīmes. Šie resnvēderi piekopj dažāda veida diētas, dzer kaktu speciālistu ieteiktus ārstniecības draņķus, peldas dūņās, tomēr viss velti – tauku slānis kā neplok, tā neplok. Tiem, kas zaudējuši cerības notievēt, varu nesavtīgi pavēstīt recepti, kas simtprocentīgi garantē pārvēršanos „skalā.”

Pretendentiem uz kārnumu tik vien nepieciešams izdarīt, kā no Gluharinij ar buldozeru T–170M nobraukt 80 kilometrus līdz vārdā nenosauktai būdai. Tādu zvalstīšanos savā mūžā vēl nebiju piedzīvojis. Dažbrīd likās, ka iekšējie orgāni izvietojušies citā secībā. Ja Latvijā būtu uzbūvēts kosmosa kuģis un notiktu pretendentu atlase uz pirmā latviešu kosmosa dzīļu vagotāja godu, droši pieteiktos, jo jebkuri virpuļi trenažieros pēc T–170M liktos dzīves sīkums.

Pa neiedomājami slikto ziemas ceļu buldozerā kūņojos uz priekšu 23 stundas. Sanāk apmēram 3,5 kilometri stundā. Ar atvieglojumu uztvēru tos brīžus, kad no mučeles, kas piekabināta buldozera aizmugurē, jālej degviela dampja tvertnēs, kad mehānismos kaut kas salūza un bija intensīvi ar milzu veseri jādauza dažādi dzelži. Arvien vairāk līdzinājos vīriem, kas strādā par spēkratu vadītājiem. Pasniedzot kannas ar eļļu, līdzot rakņāties motoros, nosmulējos no dienas jo vairāk. Virsdrēbes kļuva eļļainas, mugursoma no sarkanas pamazām pārtapa par melnu. Smokingā ceļot pa šo trasi nebūtu ieteicams.

Buldozeristu sastapu Gluharinij izbijušās izpildkomitejas telpās dzeram tēju. Zinot realitāti, uz lūgumu paņemt mani līdzi, viņš painteresējās: „Vai maz zini, kas ir elles ķēķis?” Kad atbildēju, ka tā neskaidri, tiku izglītots, ka elles ķēķis ir buldozers. Bildu: „Uz paradīzi pēc nāves nepretendēju. Dažkārt rīkojos ačgārni, tāpēc gribu tuvāk iepazīties ar nākotnes mājvietu.” Ja tā, vieta kabīnē man atradīšoties. Lai arī sarunātais stops bija „ceļa gliemezis,” uz priekšu tomēr kustējās. Un tas jau ir daudz, jo zeltrači, ar kuriem atbraucu uz Gluharinij, lēsa, ka kāda mašīna man vēlamajā virzienā varētu būt pēc nedēļas, divām, bet var arī vispār neparādīties. Vīri jau uzstādīja man domātu saliekamo gultu.

Susumana

Trīs dzeltenie buldozeri T–170M devās uz savu darbavietu, zelta ieguves iecirkni, kur augsnes sijāšana uzsāksies pirmo gadu. Mehānismi no Susumanas tika kustināti uz priekšu jau mēnesi.

Apmēram pirms mēneša pa šo pusi uz Čersku virzījusies arī autobrauciena  Londona–Ņujorka karavāna. Jāsaka godīgi, šāda veida pasākumi man izliekas ne tikai pompozi, bet pat smieklīgi. Ja izcili ekipēto rietumnieku ceļojumu salīdzina ar šo buldozeristu pārvietošanos, tad pirmo mērķis – iekļūt Ginesa rekordu grāmatā (garākais maršruts, kas veikts ar auto), ir sava veida ņirgāšanās par krievu darbarūķi ziemeļos.

Pirms autobrauciena kavalkādes vietējie orgāni iekārto, tīra ziemas ceļus. Satiksme ar milicijas palīdzību tiek slēgta, nav nevienas pretī braucošas mašīnas. Virs galvas plivinās helikopters, bet mašīnu kulbās zvalstās līdzi paņemtās tualetes, utt. It nemaz negribu teikt, ka perfekts ekipējums ir slikti, bet Krievijas autosaimniecības nabadzība Sibīrijā – labi. Gribu apgalvot tikai to, ka vietējiem šoferiem ceļā jāpārvar nesamērojami lielākas grūtības. Iestarpiniet jebkuru no šiem „ziemeļu vilkiem” autobrauciena dalībnieku pulkā, un viņam tāds pasākums liktos tikai tāda lustīga pastaiga.

Katrs, kas vēlas iekļūt Ginesa rekordu grāmatā, var rīkoties šādi: paņemt globusu un izkalkulēt tādu automaršrutu, lai tas būtu nedaudz garāks par iepriekšējo rekordbraucienu. Teiksim, sākt Pekinā, aizbraukt līdz Rīgai, tur sniegt interviju; pēc tam cauri Krievijai uz Beringa jūras šaurumu. Tālāk Ziemeļamerika, izskaņā cauri Dienvidamerikai uz Patagoniju. Ja vēl pa īsu, brauc atpakaļ. Var sākt Āfrikā, Norvēģijā, Alsungā, – vienalga, galvenais ir zigzagot un krāt kilometrus. Minētā kalibra braucienu saistībā es apbrīnu izsaku citā aspektā: kādam ir jābūt izcilām organizatora spējām. Konkrēti šim braucienam „Ford” bija izsniedzis 5 miljonus dolāru. Bet – jo vairāk naudas, jo vairāk iesaistīto; jo lielākas prasības pēc komforta, jo lielāka appuišotāju apkalpe. Jo lielāka varza, jo lielākas problēmas. Vajag diktatoru, kas ar to tiktu galā.

Var jau būt, ka šī skepse ir paša aizspriedumi un personīgais aizvainojums. Un lai netrāpās man uz dzīves takas tie divi žurnālisti no zviedru laikraksta „Expressen,” kas pirms manis bija izrevidējuši aukstuma polu Oimjakonu. Neko labu tie Rietumu biezie no manis nedzirdēs. Tie mērgļi bija apbēruši ciemaveci ar naudu un tas bija nokāvis visas savas vistas. Kaut vienu man būtu atstājuši! Nē, pa tīro. Nācās pārtikt tikai no jēlas, svaigi sasaldētas savvaļas zirgu gaļas. Lai nu kā, manas simpātijas ir ar bārdu noaugušo, netīro buldozeristu, ne fordiešu pusē.

Saistībā ar ceļošanu var saskatīt zināmu likumsakarību: jo „spicāks” ceļotājs, jo biežāk viņš ceļo vienatnē. To var saprast – rūdītam dēkainim nāk vēmiens no visādiem čibrikiem, kas taisa drāmu par lietām, kas pieredzējušam ceļiniekam šķiet vienkāršas un pašsaprotamas. Es gan šajā kategorijā īsti neietilpstu. Tikai uz Ziemeļu Ledus okeānu bīdos viens. Iepriekš Sibīrijā ceļojām divatā, tad četratā, vispēdīgi trijatā. Starp leģendāriem ceļotājiem ir arī pavisam īpatni tipiņi. Lielu slavu padomju ēras nogalē Jakutijā iemantoja lietuvietis Bens Samakaitis. Viņa „rozīnīte” bijusi tā, ka baidījies pilnīgi no visa – lidmašīnām, ūdens, vilcieniem un daudz kā cita. Tad nu staigājis kājām maršrutā Lietuva–Sibīrija turpu šurpu. Reiz, kad Bens pusceļā starp Jakutsku un Habarovsku sasparojies un pārvarējis riebumu, bailes no ūdens un upītē skalinājis savas netīrās parpaliņas, no taigas uz ceļinieku palūkoties iznācis lācis. Lietuvietis, protama lieta, baidījies arī no lāčiem. Tikai apkakšbiksēs tērpies viņš meties projām. Pilnīgā frustrācijā skrējis, skrējis, līdz meža noriņā ieklupis ogotāju bariņā. Tie, redzot puskailu, apaugušu (Benam bijusi kupla bārda), aurojošu radījumu, pametuši spaiņus un, pārņemot stafeti, laiduši ļekas vaļā. Domājuši, ka tas ir čučuna. Tā jakuti sauc sniega, taigas cilvēku.

Eksotika tā saucamajās labklājības zemēs iet mazumā. Visur slejas dūmeņi, fermas, bet nesamaitātās zemes piesavinājušies privātīpašnieki. Ceļotāji, dēkaiņi, pasaules gājēji tiek dzīti stūrī – Sibīrijā. Tā ir topā. Cilvēks, kas iebridis tā patālāk tundrā, drīzāk sastaps kādu ceļotāju, ne vietējo zemnieku. Dažādu zemju pārstāvji šeit brauc ar suņu pajūgiem, brauc ar divriteņiem, iet ar kājām, peld ar plostiem vai tāpat vien sēž taigā uz ciņa. Daudzi no viņiem iemīl šo sūro zemes nostūri, sopku izrobotās ainavas, klusumu, nošķirtību no civilizācijas trokšņiem un atgriežas šurp arvien no jauna. Tomēr Rietumu piedzīvojumu meklētāji bieži ir tieši Rietumu piedzīvojumu meklētāji, viņi meklē eksotiku helikoptera vēderā, visurgājēja kabīnē, bet pēc tam mājās visiem rāda fotogrāfiju ar savu zābaku uz iepriekš evenku mednieka nogalētā lāča muguras.
Vietējie par šādiem ļaudīm vīpsnā, taču neatsakās pildīt pavadoņu funkcijas, jo par to tiek labi maksāt. Viņiem tā drīzāk ir ekskursija, pastaiga, ne ekstrēma situācija, kāda tā izliekas rietumniekam. Brāļi Golosanovi, ar kuriem draudzējos Jakutskā, pirms vairākiem gadiem pavadīja franču studentu grupu, kas ceļoja pa Ļenas upei piegulošo taigu. Golosanoviem ir jahta, uz tās atradušies pārtikas produkti, medikamenti, rācija un citas lietas, kas nepieciešamas krīzes gadījumos. Franči bija sev izvirzījuši uzdevumu ceļu veikt ekstrēmos apstākļos, respektīvi, izdzīvot ar taigas veltēm. „Nepagāja ne divas nedēļas, kad visi pārtikas produkti, kas atradās uz jahtas, bija apēsti, vodka izdzerta, bet mežs piesvaidīts ar rozā tualetes papīra kumšķiem,” smējās brāļi. Pēc atgriešanās Eiropā ceļojuma dalībnieki saņēmuši balvu kā grūtākā tā gada maršruta veicēji pasaulē studentu kategorijā. Neapšaubāmi, ir arī rietumnieki, kuru priekšā jānoņem cepure.

Buldozerā piedzīvoju transcendentālu šizofrēniju. Kabīne novietota tā, kā kāpurķēdes ritinās zem tevis. Piefiksēju, ka kaut kas velk pavērt durtiņas un mesties uz tām. Šķita, ka spēšu no malas paskatīties, kā mani kauliņi dažu sekunžu laikā tiek samalti miltos. Kaut kāda personības dalīšanās. Ķermenis lupatu lēveros, bet pats sēž kabīnē un ar patoloģisku interesi šo iznīcību vēro. Iekrampējos rokturos. Varbūt nogurums?!
Mednieku namiņā vārījām tēju. Saimnieka nav. Mednieku būdiņas netiek slēgtas. Dzer tēju, sildies, atpūties. Bet, dies pasarg, ja ko nozagsi! Tad nav tālu līdz linča tiesai. Un nekur tu ziemeļos neizbēgsi, nekur nepaslēpsies. Ja iesi ar kājām, izsekos pēc atstātajām pēdām. Ja apstādināsi mašīnu, vadītājs ar lauzni rokās piespiedīs pastiept rokas, lai tās sasietu. Jo informācija no mednieku būdiņas uz mašīnu, no tās uz citām izplatās zibenīgi. Autovadītāji ieinteresēti palīdzēt medniekiem, jo tie nepieciešamības gadījumā var palīdzēt kritiskās situācijās. Te vēl spēkā savi nerakstītie ziemeļu likumi.

Pie mednieka būdas piebrauca vilītis, kas no kāda zelta ieguves iecirkņa veda priekšnieku. Pametu buldozeru, kas tik vai tā pēc dažiem kilometriem būtu griezies sāņus un braucu uz Zirjanku. Atkal iebraucu Jakutijā. Pusnaktī sasniedzām mērķi. Priekšnieks iekārtoja kopmītnē. Lielais ģeņģeris caur Magadanas apgabalu veikts. Labi, ka ir tādi zeltrači. Bez viņu palīdzības es līdz Zirjankai nekādi nebūtu atkūlies.
Zirjanku dibināja „Daļstroi” priekšnieks Eduards Bērziņš. Saistībā ar Zirjankas ogļu baseina apguvi 1936.gadā Zirjankas upes ietekā Kolimā tika likti pamati ciemam. Šī vieta izrādījās nepiemērota, jo pastāvīgi applūda. Gadu vēlāk, kad E.Bērziņš personīgi apmeklēja šo vietu, viņš deva norādījumus: „Būs te!” „Būs te” ir pie upes Jasačnaja ietekas Kolimā. Nosaukumu deva par godu vienam no Kolimas pirmatklājējiem Dmitrijam Zirjanam. Ciema cēlāji – ieslodzītie.

Kolima, kuras krastos atrodas pilsētele, šeit jau ir liela upe. Kolimas kopējais garums ir 2600 kilometri. Tā veidojas, saplūstot kalnu upēm Kulu un Ajan–Jurjah. Nosaukuma Kolima etimoloģija nav viennozīmīgi skaidra. Vieni gudrinieki to saista ar evenku „kulu,” kam arī nav pilnīga etimoloģiska traktējuma, citi – ar jakutu „halima,” kas nozīmē – konusveida dzīvesvieta, klāta ar velēnām.

Krievu uzpratnē Kolima atklāta 1643.gadā. Gadu iepriekš apvienojās Sergeja Dežņeva un Dmitrija Zirjana vadītie kazaku pulciņi, un pēc pārziemošanas uzsāka Kolimas izpēti. Notiek pirmo apmetņu iedibināšana. Pirmais kuģis upes viļņus šķēla 1914.gadā. Tas bija tvaikonis „Kolima,” kas ieradās caur Beringa jūras šaurumu. Gadu vēlāk reisus sāka tvaikonis „Stavropole.” Līdz ar jukām Krievijā kuģojumi tika pārtraukti un tikai 1923.gadā „Stavropole” piegādāja divas tonnas kravas. 1931.gadā Kolimas upi apraudzīt ieradās tvaikonis „Ļeņins.” Laikam jau atzina par labu esam, jo gadu vēlāk no Vladivostokas atpeldēja jau septiņi kuģi. Sākās regulāra satiksme. Kuģniecības attīstība saistāma ar zelta iegulu atklāšanu Kolimas krastos 1923.gadā. Tikai ar peldlīdzekļiem bija iespējams piegādāt nepieciešamo ekipējumu, pārtiku.

Seimčanas trase

Zirjanka ir tipiska Jakutijas apdzīvota vieta, kas radīta uz ieslodzījumu vietas bāzeds. Barakas, barakas, barakas, kuru vidū pa retam iestarpināta kāda pagājušā gadsimta 70., 80.gados celta mūra ēka. No citām apdzīvotajām vietām Zirjanka atšķīrās varbūt vienīgi ar to, ka bērni kā pārvietošanās līdzekli ielās izmantoja slidas. Zirjanka atrodas Verhņekolimskas rajonā. Tas pateicīgs ar to, ka ērti samērojams ar Latviju. Mūsu zemes platība ir 63,7 tūkstoši kvadrātkilometru, Verhņekolimskas rajons par mata tiesu lielāks – 67,8 tūkstoši kvadrātkilometru. Iedzīvotāju skaits ap 9 tūkstošiem.

Izrādījās, ka Zirjankā ir tāds smalks iestādījums kā muzejs. Aizgāju. Muzeju pēc Otrā pasaules kara radīja, pateicoties pilsēteles galvas A.Ļeļikova iniciatīvai. Tam vīram bijis diezgan inovatīvs domāšanas veids. Viņš problēmas risinājis netradicionāli, oriģināli, un vēl tagad viņa darbību piemin ar cieņu. Vienreiz gan viņam gadījies ieinovativēties „auzās.” Pēc Ļeļikova ierosmes 1947.gadā atvestas 50 sievietes, jo šeit valdījis akūts daiļā dzimuma deficīts. Operācija beigusies neveiksmīgi, jo vīriešu vidū sākušies nemitīgi kautiņi. Sievietes, atskaitot tās, kas paguvušas apprecēties, aiztransportētas, jo A.Ļeļikovs sadusmojies.

Vispārīgi runājot, kašķi te notikuši allaž. Senos laikos Kolimas labajā krastā dzīvojuši čukči un jukagiri, kreisajā – eveni. Abu krastu ļaudis kontaktus nav uzturējuši. Viņu starpā valdījis naids. Ja no pretējā krasta straume neviļus piedzinusi laivu, zvejnieki mājup vairs nav atgriezušies, – nogalināti. Kazaki, kas ieradās Kolimas krastos, gribējuši samierināt čukčus ar eveniem, taču čukči nekādām pierunām nav pakļāvušies. Kazaki nolēmuši sadraudzību veikt ar varu.

Krievu karakalpi nolēma triecienā ieņemt čukču apmetni, taču tā atradusies stāvā kraujā. Kazaki, paļaudamies uz šaujamieroču pārākumu (čukčiem loki), sākuši kārpīties augšup pa nogāzi. Čukči bija sagatavojuši pārsteigumu – savienojuši pa pāriem kopā ragavas, piekrāvuši tās ar akmeņiem un nāvīgo kravu palaiduši lejup pa nogāzi. Daudzi no 40 cilvēku prāvā uzbrucēju pulciņa nosisti, sakropļoti. Kazaki atkāpušies.
Nākamā kauja norisinājusies jau pavasarī. Čukči zinājuši, ka kazaki pošas atkārtotam uzbrukumam. Viņi nostiprinājušies uz vienas no klintīm pie Aņujas upes. Apsargāt apmetni nozīmēti jauni puiši, lai tie pieradinātos pie karalaika dzīves apstākļiem.
Vienu nakti, briesmas nemanot, puiši ar arkaniem uzsākuši briežu tvarstīšanu. Kāds vecs, stiprs briedis mācējis ap metēju – jukagiru zēnu –  samudžināt auklu un aizvilcis to sev līdzi. Pārējie sargi metušies glābt jaunekli un aizgājuši tālu no apmetnes. Tajā brīdī neliela kazaku vienība, kas atradusies slēpnī, izmantojusi radušos izdevību un uzbrukusi nometnei. Čukči tomēr spējuši uztiept tuvcīņu un pēc ilgstošas cīņas kazakus apkāvuši. Pēdējais kritis milzīgs tēvainis sotņiks Murdins.

Tomēr drīz ieradušies kazaku galvenie spēki un čukčus tomēr pievārējuši. Kazaki paņēmuši līdzi bērnus, kuru vecāki krituši kaujaslaukā. Pēc šīs cīņas starp abiem krastiem iestājies miers. Jaunatne, kas aizvesta uz pretējo krastu, paaugusies un radušās jauktas jukagiru, čukču, evenu laulības.

Ziņas par patvarīgo kazaku uzbrukumu čukčiem nonākušas Pēterburgā. Krievijas vadoņi par to sotņikam Murdinam piesprieda nāvessodu. Murdina līķim publiski izdarīja nāvessodu.

Verhņekolimska atrodas četrus kilometrus no Zirjankas upes Jasačnaja krastā. Kas tad tas ir! Nieks! Tāpēc turp devos pa upes ledu. Tuvojoties Verhņekolimskai sastapu padzīvojušu jakutu, kas pārbaudīja zvejas tīklu. „Uzraksti, ka iebraucējiem šeit uzturēties aizliegts. Lai viņi sapūst. Man mājās ir bise. Un ko Tu te stāvi? Neredzi, nazis pie jostas? Zarnas izritināšu!” vecis, acis zibinādams, baidīja. Nelikos traucēties. Šādi īgņas mani allaž valdzinājuši, tāpēc provocēju uz sarunu ar nevainīgiem, muļķīgiem jautājumiem: „Cik šobrīd rāda pulkstenis? Vai šeit patiešām dzīvo zivis? Vai naža asmens ir no nerūsējošā tērauda?” Vecis rādīja ar pirkstu pie deniņiem, bet tas man atkal bija pamats jautāt: „Sakiet, ko šis žests nozīmē?” Tādējādi zvejnieku pamazām iesaistīju sarunā, kuras laikā tomēr noskaidroju viņa indīguma cēloni. Dažādi subjekti dienā nopētot, kur iemērkts tīkls, bet naktī pārbaudot vai pat to savācot līdzi. O laiki, o tikumi! Izskaņā jakuts rezumēja: „Labāk bija dzīvot, kad visapkārt mitinājās ieslodzītie. Mājas durvis vienmēr turēju vaļā. Bet tagad…

Pirms trīsarpus gadsimtiem krievi Verhņekolimskā uzcēla baznīcu, trīs koka mājas, kurām piepulcējās vēl piecas jurtas. Tolaik tā bija ceļojumu maršrutu krustcelēs. Tie veda gan uz Jakutsku, gan Ohotsku.

Verhņekolimskā viss pelēks, apskretis. Memoriālais namiņš, kur dzīvojis zinātnieks Jonas (Ivans) Čerskis, totāli izdemolēts. Viņu savulaik izsūtīja trimdā par pretvalstisku uzskatu paušanu Viļņas universitātē. Izsūtījumā zinātnieks veica fundamentālus pētījumus ģeoloģijā, etnogrāfijā, citās zinātnes jomās. Viņa vārdā nosaukta pilsēta, kas ir šī ceļojuma posma mērķis.

Zirjankā teica, ka Verhņekolimskā dzīvojot daži latvieši. Jau tad bija bažas, vai tik neputro ar lietuviešiem. Kā tad! Ierados mājā, kur mīt lietuviskā uzvārda nesēji. Sēdēju pie galda, ap kuru pulcējās bērni kraukļmelniem matiem. „Re, kur aug jukagirs,” man norādīja uz gadus četrus vecu puiku. Lietuviešu uzvārda devējs vairs nav starp dzīvajiem. Brāļu tautas pārstāvis atbraucis te strādāt par ģeologu, apprecējis jukagirieti, taču viņa vadītā laiva nelaimīgā kārtā upē apgāzusies un lietuvietis noslīcis.

Ieradās mājinieku radi no Neļemnoe. Tas ir ciemats, kur jukagiri sastāda vairāk par pusi no kopējā iedzīvotāju skaita. Ja Ijengra, kuru apmeklēju pirms četriem mēnešiem, ir evenku galvaspilsēta, tad Neļemnoe – jukagiru pasaules centrs.

Pārnakšņoju Zirjankā, nākamajā dienā devos uz Neļemnoe. Pie jukagiriem dzīvojos piecas dienas. Ziemeļu tautu etnogrāfija, dzīvesveids, mani piedzīvojumi un redzējumi pie šīm tautām – tā jau ir pavisam cita fundamentāla tēma, ko sajūgt kopā ar stopēšanu nebūtu pieklājīgi.

Pēc jukagiru galvaspilsētas izpētes pa Kolimas ledu ar dažiem stopiem tiku līdz Sredņekolimskai. Kaut kas ar to pilsēteli tomēr nav kārtībā. Jau senos laikos tur valdījis negals. Krievu kazaki sapulcināja 39 cilvēkus cietokšņa būvei, vēl arī angažējuši vietējos zvejniekus. Zvejnieks tīklā noķēris milzīgu, cilvēka garuma stori. Vienacainu. Pēkšņi aiz upes bijušas dzirdamas suņa reja un cilvēka balss. Zvejnieks braucis skatīties, taču skaņu devējus nav atradis. Store par varasdarbu pret viņu esot ļaudis nolādējusi. Visi cietokšņa cēlāji nomiruši. Pēc šīs nelaimes nolemts celt citā vietā. Šoreiz mobilizējuši 72 cilvēkus. Paspējuši uzcelt 8 mājas, taču drīz atkal visi apmiruši no kādas ļaunas slimības. Palicis viens vīrs uzvārdā Šestakovs. Tikai trešā reize bijusi veiksmīga.

Ar ļaunu ligu, protams, Sredņekolimskā nenomiru, tomēr sadusmojos ne pa jokam. Nācās pat mācīt vietējiem latviešu valodas lamuvārdus. Bet sākās viss tā, ka iepazinos ar Vladimiru, kam Sredņekolimskā pieder vienīgais bārs. Viņš savulaik bija absolvējis Rīgas Civilās aviācijas institūtu un uzskatīja mani par „zemļaku.” Bārs tika nodots manā rīcībā. „Dzer un ēd ko un cik gribi?” vēlēja sponsors Vladimirs. Nelikos divreiz lūgties. Vienrīt – kas tad tas!? – pie bāra piebrauca dzeltenzila milicijas mašīna un savāca uz tuptūzi. Viens no pogainajiem bija vīrs, ar kuru kopā iepriekšējā vakarā pie bāra letes metu pa lampu. Vai nav mērglis?! Kas zina, ko viņš savā prātiņā bija izdomājis – ka esmu bandīts, spiegs vai ko līdzīgā garā. Miliči ziemeļos ir dažādi, bet daļa ir tādu, kas tiešām no priekšniecības puses ir aizsūtīti tālāk prom, lai netaisa sūdus. Zemās pierītes. Iespējams, viņiem todien bija kaut  kas līdzīgs plāna izpildes trieciendienai, jo kamerā bija savāķīti vēl septiņi vietējie. Galvenā autoritāte painteresējās, par ko mani arestējuši. Pastāstīju. Aizturētie kopīgi vienojās, ka tas milicis esot dzīvnieks (zverj) un to viņš vēl pieminēšot. Es savukārt viņiem iemācīju vārdu „cūkas.” Visi kopīgi to aurojām, klapējām ar kājām. Vārdu sakot – azartiski skandalējāmies.

Kad izlaida ārā, tomēr jutos ļoti dusmīgs un aizvainots. Ratā triekt to Sredņekolimsku! Devos ar kājām uz zimņiku mežā. Vienbrīd gan iedomājos, vai nevajadzētu iet pie latviešu puiša, kas mitinājās Sredņekolimskā. Pirms tam jau biju viņu apciemojis. Viņš Latvijā bija sataisījis kaut kādus kriminālus nedarbus un aizmucis slapstīties Kolimā. Nē, prom! Biju ciets kā krams un pat ignorēju itin simpātisku skuķi, kas man aicinoši māja ar roku, kad soļoju ārā no miesta.

Metās jau tumšs, mežā sakurināju milzīgu sārtu, lai naktī nenosaltu. Vai būtu nakti izķeipis, nevaru spriest, jo pirms pašas nakts tomēr brauca smagā mašīna. Stila pēc pacēlu roku, bet dampis tāpat jau stājās. „Zinu zinu par Tevi, rāpies iekšā.” Skaidrs, ka tur visi par visiem visu zina. Aleksandrs veda degvīna un kafijas kravu uz Peveku, kas jau Čukotkā. Tā ir osta pie Ziemeļu ledus okeāna un tikai kādus nieka 80 kilometrus no Čerskas, kur jānokļūst.

Neko daudz stāstāma par braucienu nav – avāriju nebija, dažkārt piestājām pie mednieku būdiņām. Vienīgais, ka sākās halucinācijas. Laikam jau organisms savas rezerves bija izsmēlis. Neregulāra ēšana, gulēšana, arī vitamīnu trūkums organismā sāka izpausties. Braucām pa Kolimas ledu, skatos, savvaļas zirgu pulciņš. Prasīju: „Klau, Aleksndr, ko tie zirgi uz ledus dara?” Viņš: „Kur zirgi?” Izrādījās, ka „zirgi” ir sakārņi, kas piekrastē ērmoti izlocījušies virs ledus. „Gļuki”!

Ir 1.aprīlis un esmu Čerskā. Un tas nav joks. 40 dienas pagāja, kamēr no Jakutskas atkūlos uz Ziemeļu Ledus okeānu. Ierados polārpētnieku stacijā. Šiem acis uz kātiņiem: „Nu Tu dod!” Vakarā jau tiku pie karstas stores zupītes.

18 dienas nodarbojos ar zinātni. Apguvu tādu verķi kā hromatogrāfs. Tā ir ietaise, ar kuru pēta gāzu sadalījumu substancē. Aktuālais polārpētnieku projekts bija pēc NASA pasūtījuma noteikt metāna un citu gāzu koncentrāciju ziemeļu ūdenstilpēs. Mamutu laikos tur veģetācijā dominēja zāļaina stepe un pastāv versija, ka to pūšanas rezultātā krasi pieaugusi metāna koncentrācija, kas savukārt var būt par nopietnu ierosu atmosfēras siltumnīcas efektam.

Laikam taču mani centieni zinātnes labā tika novērtēti, jo polārpētnieku vadonis Sergejs Zimovs, kad vienvakar paziņoju, ka laiks būtu posties ceļā, aicināja: „Nu kam tev tā Latvija?! Paliec pie mums.” Un papildus izmeta āķi – lika manīt, ka būtu atdot savu septiņpadsmitgadīgo meitu par sievu. Atbildēju, ka tāles un Dzimtene sauc.

Pa ziemas ceļiem dragāt vairs negribējās. Izspriedu, ka jāpievēršas gaisa stopiem. Aizgāju uz lidostu un teicu, lai ved. Labi, vedīšot. Ar tām lidmašīnām gan ir viens kreņķis. Tavā klātbūtnes vietā saulīte rotājas, bet kaut kur tālāk maršruta ceļā plosās atmosfēras kataklizma. Ar pirmo reizi nesanāca aizlidot. Pēc divām dienām gan. Lidmašīna bija sagrabējis gaisa veterāns. Tā arī nesapratu, kāpēc tā tika sūtīta uz Magadanu. Tukša. Vispār tā tika izmantota zivju pārvadāšanai. Bet arī tas no manas puses netapa izprasts. Vai Kolimas upē zivju nav? Personīgi es vēdzeles, čirus un neļmas noķēru. Ar āliņģa ciršanu gan pamocījos. Divarpus trīs metri bija. Pusotra diena pagāja, kamēr tiku līdz ūdenim. Lai kā, 19.aprīlī ierados Magadanā.

Magadana ir sava veida galapunkts un nekuriene. Vienīgais celiņš ved uz Jakutsku, bet uz Vladivostokas, Habarovskas jeb Transsiba pusi ceļa vienkārši nav. Uz „kontinentu” var nokļūt tikai pa jūru vai gaisa ceļā. Aizgāju uz ostu, taču navigācijas sezona vēl nebija sākusies. Pirmā „tupele” ar oglēm plānoja doties Ohotskas jūrā tikai pēc trim nedēļām. Nācās pievērsties jau zināmai lietai – gaisa stopiem.

Magadana

Aizčubināju līdz pilsētas lidlaukam (60 kilometri no Magadanas) ar nolūku uzzināt, vai nav kāda kravas pārvadājumu kompānija. Jā, ir. Direktora vietnieks bija ar mieru izlīdzēt ceļotājam, taču tad uzrādās galvenais boss un sāka mani dekorēt: „Paskaties kā Tu izskaties. Tā kā tāds bomzis savos kirzas zābakos (velteņus atstāju Čerskā) un noplukušajā mētelītī. Mēs latviešus vienmēr uzskatījām par kārtīgiem cilvēkiem. Tu degradē šo pārliecību. Un varbūt esi bandīts.” Skaidroju, ka esmu nekaitīgs latviešu strēlnieka mazdēls, taču direktors bija nepielūdzams. Nevedīšot mani. Visbeidzot viņš nolēma par mani vēl paņirgāties un mērglīgi smīnot paziņoja, ka vedīšot, ja no milicijas dabūšot „spravku,” ka neesmu federālajā meklēšanā. Nu pagaidi tikai! Nākamajā dienā aizgāju pie Magadanas milicijas priekšnieka un žēlojos: tā un tā, esmu ieradies no pašiem ziemeļiem, kur visi cilvēki ir izpalīdzīgi, bet te – Magadanā – par ļaudīm nospļaujas un augstprātīgi ņirgājas. Pulkvedis saslējās, izrieza krūtis un zvanīja minētajam direktoram. Sen ar tādu prieku nebiju klausījies krievu trīs, pieci un divdesmitseptiņi stāvu augstos lamuvārdu debesskrāpjus. Nosunīja godam.

Riskants gan bija šāds mans manevrs, jo pasi „pasēju” Jakutskā. Biju palicis bez dokumentiem. Bet spriedu formālās loģikas ietvaros: nu labi, dokumentu nav. Un kas no tā? Kur tad mani liks par šo grēka darbu? Izsūtīs uz Sibīriju? Šī loģika nostrādāja mēnesi vēlāk, kad nomaldījos un mani 100 metrus no Ķīnas robežas sagūstīja Krievijas robežsargi ar automātiem rokās. Nogādāja pie Federālā drošības dienesta pulkveža, kas mani pratināja. Kaitināju, ka Latvija iesūtījusi izlūkot fortifikācijas būves uz robežas, lai mēs visu zinātu gadījumā, ja karosim ar Ķīnu. Pulkvedis mani biedēja, ka es Krievijas Federācijā atrodos nelegāli (trīsmēnešu vīzas derīguma termiņš jau sen bija beidzies) un mani vajagot deportēt. Teicu, ka galamērķī Vladivostokā jau esmu bijis un esmu gatavs mīļuprāt deportēties uz Latviju. Lai tik gādā uz robežu. Doma, ka man netīšam varētu izdarīt ko labu, drošībniekam nepatika, tāpēc no FDD ēkas tiku patriekts.

Lidlaukā versijas par lidojuma maršrutu mainījās ik mirkli. Vienbrīd pavērās kaut kāds noslēpumains gaisa koridors uz Kamčatku. Lai notiek! Tomēr nē. Būšot reiss uz Mis Proviģeņija (galējais punkts pie Beringa jūras šauruma) uz robežsargu daļu. Kāpēc gan ne, lai būtu!? Atkal nē. Visa galā iekāpu gaisa kuģī, kas devās uz Komsomoļsku pie Amūras. Neko par šo vietu nezināju. Kaut ko noskaidroju tikai lidmašīnas vēderā. Izrādās, ka tur ir divi lidlauki: viens civiliem lidojumiem, otrs pieder iznīcinātāju SU rūpnīcai. Lidojām uz kara lidlauku. Bija vēl pāris pasažieru. Viens no tiem izrādījās rūpnīcas galvenais inženieris. „Tu saproti, ka dodies uz slepenu objektu? Kad izkāpsim, kontrolpunktā nāc aiz manis un nerunā nevienu vārdu. Akcents Tevi nodos.” Tā arī rīkojāmies.

Viss, ar šo mirkli stopēšanās tūre Sibīrijas ziemeļos bija noslēgusies.

Tā kā jau nu prasītos noslēgumā pateikt ko līdzīgu kā ekstrēmu realitātes šovu beigu titros: „Tikai neiedomājieties šādas darbības veikt patstāvīgi bez pieredzējušu ekspertu uzraudzības,” bet šāds teksts būtu viena milzīgi augstprātīga glupība. Ja kāds grib, lai dodas ceļā. Galu galā – ja es klausītu pārgudras brīdinošas pamācības, nekur nebūtu aizbraucis, Ziemeļu Ledus okeānu nebūtu sasniedzis un nebūtu par ko jums atskaitīties.”

Advertisements
Posted by: gulags | April 21, 2010

par PBL(k)A


Pasaules Brīvo Latviešu Klaidoņu Apvienība.
The Union of Free Latvian Vagabonds Worldwide



Īsais kurss klaidonībā
Atkal esmu nostājies uz klaidoņa takas. Šoreiz ar sirdsdegsmi izlūkošu Vidzemi. Pirms došanās ceļā, mājās veicu revīziju, un – opā! – papīros atradu vēl pagājušajā tūkstošgadē man piešķirtu dokumentu ar varen rosinošu tekstu: “ PASAULES BRĪVO LATVIEŠU KLAIDOŅU APVIENĪBA.”

Šīs organizācijas biedri labprāt dalās pieredzē ar personām, kas izjūt pienākumu apraudzīt savu dzimto planētu.” Atbilstīgi formālajai loģikai – ar tiem, kam interesē dzimtā planēta, tostarp Vidzeme, dalīšos pieredzē, vērojumos un atziņās. Pasaule ir maza! Kas zina, varbūt tieši Tev šovasar nostāšos pretī un dziļdomīgi raudzīšos acīs. Lai Tu neizbītos, sniedzu īsu klaidoņa portreta skici. Jā, kas tas ir par tipu? Klaidoņu apvienības iniciatoru vēsturnieku Ingvaru Leiti sastapu 1993. gadā, kad kopā ar čomu iemaldījos latviešu ciematā Lejas Bulāna Sibīrijā. Bez Ingvara vietējo vidē tur vēl grozījas latviešu žurnāliste Andrea Drugase no Filadelfijas, Jānis Smuidriņš no Sietlas un Aivars no Ogres. Pēdējo minētie latvju klaidoņi bija savāķījuši Krasnojarskā, kad tas bija atpalicis no kuģa, kas pludinājās uz Ziemeļu ledus okeānu. Jānis Smuidriņš kaujās leģiona rindās bija zaudējis kāju. Protēze viņam nav traucējusi šķērsot Āfrikas tuksnešus, doties Dienvidamerikas džungļos. Turklāt vienatnē. Vairums augstas raudzes klaidoņu, neatkarīgi no temperamenta, rakstura, parasti dod priekšroku ceļojumam vienatnē. Tā ir sava veida neatkarības izpausme. Štrunts, ka grūtāk! J. Smuidriņš ir apliecinājums tam, ka klaidonim fizisko parametru izpratnē nav jābūt supermenim, pārcilvēkam. Galvenais – neatlaidība un alkas doties ceļā.

Nereti jēdziens klaidonis sabiedrībā tiek devalvēts, degradēts. Klaidonis nav bezpajumtnieks, bēguļojošs sabiedrības atkritums.Viņš vienkārši jūt tieksmi izzināt. Bet atšķirībā no, piemēram, Žila Verna, kas izzināja kabinetā, klaidonis dod priekšroku personīgai saskarei ar vidi un cilvēkiem. Klaidonis bija, piemēram, Krišjānis Barons, kas ar kājām devās no Tērbatas uz Kurzemi (maršruts – Tērbata – Otepe – Sangoste – Valka – Smiltene – Rauna – Vecpiebalga – Ērgļi – Pļaviņas – Staburags – Sece – Koknese – Zaube – Sigulda – Krimulda – Rīga), bet jo sevišķi brāļi Kaudzītes, kurus var uzskatīt par pirmajiem profesionālajiem latviešu ceļotājiem. Krieviem tāds bija rakstnieks Ļevs Tolstojs. Paņēma savu spieķīti un devās apraudzīt dzimto zemi.

Katrā tautā, populācijā ir konstants karjeristu, zagļu, ideālistu un arī klaidoņu procents. Māte daba tā ir iekārtojusi. Tās sabiedrības, kas apzināti norobežojas, iekapsulējas un ar birokrātiskiem šķēršļiem liedz klaidoņiem doties izzināt pasauli, ir lemtas sabrukumam. Tālu pagātnē nav jāskatās. Tā pati PSRS uzkāpa uz šāda grābekļa. Klaidoņi allaž bijuši tie, kuri tuvās un tālās zemēs nolūkojuši visu novatorisko un tādējādi līdzējuši attīstīt savu tautu. Klaidoņu lielākie naidnieki ir par slepkavām apzināti audzināti suņi un vēl arī akadēmiskie gudrinieki. Lielajam vairumam profesionālo klaidoņu gan ir augstākā izglītība, tomēr tas viņus nepaglābj no profesoru nievām. Jau kopš senatnes ceļotājam piemitis erudīts, universāls prāts. Līdzas prasmei izdzīvot ekstrēmā fiziskā vidē, viņam bija jābūt etnogrāfam, reliģijas sociologam, lingvistam, psihologam u.tml. Respektīvi jāpārzina vietējo valoda, žestu nozīme, reliģiskie priekšstati, jo savādāk viņus gaidīja nāve. Klaidoņi a priori ir starpdisciplināri prāti, kuri – gribot negribot – savos ziņojumos ielavās daudzās zinātnes disciplīnās, kur tos gaida sargsuņi ar akadēmiskiem grādiem. Vēl 13. gadsimtā zinātnieki smējās par Marko Polo, kad tas pēc 24 gadu ilga ceļojuma atgriezās Eiropā. Esot fantasts. Tas ko Polo stāsta, nevarot būt, jo tas iepriekš nekur nav rakstīts. Fantazētājs! Taisni brīnums kā “nenoknābāja”  to pašu Kr. Baronu, jo viņš studēja matemātiku un astronomiju, nevis etnogrāfiju, folkloristiku.

Klaidonis nav sportists. Viņam nav būtiski uzkāpt Džomolungmā, vai punktu B sasniegt rekordīsā laikā.Klaidonis neizjūt respektu pret valdniekiem, ministriem, patērētāju sabiedrībā valdošo vērtību sistēmu. Tostarp arī es. Man ir pilnīgi vienalga, ka tev ir daudz naudas vai sarkans “ Mersedess” vai nupat esi atbraucis no siltām zemēm, kur n – zvaigžņu hotelī pļūtīji zelta podā. Klaidoni Vidzemē interesē tikpat labi uzpūtīgs miljonārs, kurš rīda virsū gan četrkājainus, gan divkājainus suņus vai šauj virsū no pistoles, kā vientuļnieks, kurš dzīvo dziļi mežā un gana kazu pulciņu. Ko Vidzemē šovasar redzēšu un dzirdēšu, paziņošu. Ak, jā! Klaidonis parasti, lai arī fiziski izturīgs, neniekojas ar fizisku strādāšanu.

Šovasar esmu nolēmis veikt izņēmumu. Ja kādam būs “sastrēgums”, dāvināšanas ekonomikas ietvaros palīdzēšu nopļaut zāli, izrakt grāvi, uzlikt mājai jumtu u.tml. Pagaidām!

Dzintars Medenis, socioloģijas bakalaurs, dēkainis un žurnālists, speciāli vidzemniekiem.lv

http://www.baltsails.com/lv/?p=news2arch&fu=sh&id=34


Krievijas brauciens 1998.g. septembrī

– Nu nekas, brauksim nākamajā vasarā, pabijis Latgalē un savām acīm redzējis applūdušo Austrumeiropu, saka Džons. – Citādi mēs tajos purvos noslīksim.

Ar Džonu iepazinos viņa mājvietā Sietlā savu Amerikas klejojumu laikā. Visvairāk pārsteidza viņa izlietoto pasu kolekcija. Pasēs, kurās vairs nav brīvas vietas, varēja saskaitīt vismaz 70 dažādu valstu vīzas. Vakaros klausījos viņa stāstus par piedzīvojumiem Bolīvijas džungļos, ciemojoties pie kanibāliem, par revolucionāru pārpilnās Peru un mafiozās Kolumbijas apmeklējumiem. Bet ik rītu precīzi 6:00 mani modināja rosība aiz loga – tad Džons ar suni sāka savu ikdienas triju kilometru skrējienu.

Viņš skrēja ar kruķiem. Savu kāju viņš jaunībā bija atstājis Volhovā.

Bet es gan nevaru atcelt šogad ieplānoto braucienu uz Volchovas purviem. Kabatā jau ir Džona finansētā Krievijas vīza. Ir nopietni plāni uzņemt filmu par leģionāriem un ziemā ar tās izrādēm doties braucienā pa ASV latviešu centriem Un kas var zināt kas Krievijā notiks nākamajā gadā. Masu mēdiji ziņo par haosu, badu un tuvojošos pilsoņu karu Krievijā. Īstais laiks piedzīvojumu meklēšanai.

Dziļā kaktā noslēpts vecs, saliekamais padomju laikos ražots velosipēds, ko esam iesaukuši par “krupi”. Turpat nodriskāta brezenta mugursoma. Vai ar to pietiks, lai es izskatītos pēc Krievijas iedzīvotāja? Sibīrijas latviešu apsekošanas laikā esmu ticis uzskatīts par amerikāņu spiegu. Lejas Bulānā vēl Gorbačova laikā Krasnojarskas novada KGB izplatīja baumas, ka esmu zviedru (līdz šim laikam nesaprotu kāpēc tieši zviedru) spiegs. Tagad, pēc agresīvās, pusgada ilgās pretlatviskās propagandas es Volhovas reģionā varētu sagaidīt esesiešu spiega titulu. Tagad jau pēc izkāpšanas no vilciena latvietis var dabūt pa galvu, komentējot pa Krievijas TV rādīto filmu par leģionāriem, raksta SM žurnālists Niks Kabanovs

Pēc pāris dienām esmu vilcienā. Izjauktais “krupis” nevienu netraucē, to var vest pat autobusā. Pēterburgā man neviens nepievērš ne mazāko uzmanību. Jau pēc pusstundas vairs nejūtos kā svešā zemē. Te gan nemēdz ar velosipēdu braukt pa ietvi, tāpat kā tas krievu laikā bija arī pie mums un tāpēc mana joņošana daudziem pretimnācējiem liek trūkties. Bet šie prieki drīz apnīk. Ēdu saldējumu ar kviešu rupjmaizi, tie maksā krietni lētāk nekā pie mums. Toties daudzi citi pamata pārtikas produkti ir pat četras (!) reizes dārgāki salīdzinājumā ar ASV cenām. Kurā valstī vēl varētu būt tik nenormālas cenas?

120 kilometri no Pēterburgas Maskavas virzienā. Čudovas plašajos karavīru kapos deg gāzes lāpa. Filmēt nevar, jo līst. Tuvojoties tumsai sākas problēmas atrast vietu telts uzlikšanai. Liekas, ka vienīgi lielā Maskavas – Pēterburgas šoseja nav applūdusi. Tikai pēc kādas stundas izdodas sameklēt sausāku uzkalniņu.

Bet no rīta redzu, ka guļu telts vidū kā uz salas: visapkārt ūdens. Sods par to, ka esmu braucienam nepietiekami sagatavojies un neesmu pārbaudījis telts ūdens caurlaidību. Gribu nofilmēt sevi peļķē gulošu, bet kameru bloķē mitruma sensors. Akumulatori arī slapji. Tas nopietni apdraud visu šīs video materiālu iegūšanas ekspedīcijas iznākumu. Brīvība par velti netiek dota, tā ir jānopelna. Taču pusdienas laikā lietus norimst, atspīd saule un pēcpusdienā aparāts par laimi sāk strādāt.

Sādžas veikaliņa skatlogā liels plakāts ziņo, ka šejienieši ir Žirinovska atbalstītāji. Tātad manu video kameru nevienam no viņiem neredzēt un filmēšana būs slepena. Bez kameras es ar savu “krupi” un apdriskāto brezenta mugursomu nekādas aizdomas neizraisu. Salijis un nobridies kā kāds makšķernieks vai mednieks vai sēņotājs.

Kartē atrodu frontes līnijas vietu, bet dabā no tās nekādu pēdu vairs nav. Arī slavenais cietoksnis “Alkazars”, kuru leģionāri lūdza pasveicināt, pazudis. Kāda sieva zināja teikt, ka pēc kara tikai ar grūtībām varējuši saspridzināt tā biezo mūru pagrabus. Tuvāk viņu neizjautāju, lai neatklātu savu akcentu. Intervijas un atklātu filmēšanu atlieku līdz nākamreizei, kad nebūšu viens.

Dodos pāri dzelzceļam, purvā iekšā. Krēslo. Dažu simtu metru attālumā baļķu kaudze, bet, kamēr esmu ticis līdz tai, tumsa tikpat kā jau klāt. Resnie baļķi sapuvuši, bet starp tiem ievietojot pamatīgu zaru klēpi, iznāk lieliska, sausa miga. Reti kādam no karavīriem toreiz iznāca gulēt tik labos apstākļos. Tuvākā cietā zeme ir tikai dzelzceļa uzbērums.

Ir karsta diena, slāpst, bet ūdens pudele nozaudēta purvā. Samirkušie akumulatori rada problēmas filmēšanai. Toties esmu izgudrojis jaunu statīva veidu, piemontējot kameru nogrieztai koka nūjai, kuru iespraužu mīkstajā purvā cik vien dziļi vajag. Pa ceļam uz vietu, kur beidzas latviešu aizstāvētais frontes iecirknis, daudz sarkanarmiešu brāļu kapu, taču neredzu nevienu uzrakstu, kas norādītu uz 1943.gadu. Paldies Dievam, mūsējie šeit nav daudz dzīvības izdzēsuši. Gandrīz visi apbedītie krituši 1942. gadā, kad gāja bojā Vlasova armija un latviešu šeit vēl nebija. Atrodu tikai divus 1944. gada uzrakstus.

Iebraucis Novgorodā, nosūtu Džonam atklātni ar Novgorodas bildēm un ziņu: “Viss kārtībā. The job is done. Nekādi konflikti nav bijuši, ja neskaita to, ka skrienot uz vilcienu, ar telts štoku aizķēru vienu aiz dibena, kam sekoja rēciens pa visu peronu “J….tvoju-matj!!!””

Šovakar no Novgorodas varu braukt prom ar Maskavas vai Murmanskas vilcieniem. Biļetes kasē ir. Uz Maskavu var tikt par 7 dolāriem ar naktsguļu piedevām. Interesanti būtu aizbraukt uz Murmansku, kur neesmu bijis. Buss par 2 dolāriem ved uz Lugu, no kurienes iet nakts vilciens uz Rīgu. Šī brīnišķīgā brīvības sajūta! Esmu neatkarīgs no naktsmītnes, pārvietošanās, pārtikas un citām rūpēm, kas citkārt uzglūn ceļotājam, kas nav pietiekami zaļi domājošs un nobendē tā ceļošanas prieku.

Izlemju palikt Novgorodā, lai rīt apskatītu pilsētu, kuru pirms kādiem 100 gadiem esot apmeklējis mans vectēvs. Kartē atrodu virzienu, kur pilsētas nomalei vistuvāk pienāk zaļi iekrāsots segments, kas nozīmē mežu. Dodos turp. Aiz kāda ielu krustojuma redzami daži stāvi un manī ieslēdzas tas mehanisms, kura eksistenci reiz Austrumos man skaidroja kāds sufijs: no attāluma nojaust varbūtējās briesmas, ko izstaro agresīvi un ļauni cilvēki. Tas man vairākkārt ir palīdzējis Bronksā un Harlemā. Nogriežos sāņus.

Mežs ir klāt, bet tumsā koki izskatās drīzāk pēc tādiem, kas aug purvainās vietās. Braucu tālāk, līdz piekūstu, tad eju izlūkot kādu krūmu puduri. Jā, te būs labi: zeme ir sausa, ir daudzmaz līdzena gulēšanas vieta un krūmi noslēpj telti no garāmbraucošo skatieniem.

No rīta brīnos kā tumsā esmu tik precīzi atradis vienīgo gulēšanai iespējamo vietu visā pārredzamajā apkārtnē. Neprotu to izskaidrot, bet tā ir gadījies bieži – gan Eiropā, gan Amerikā.

Lai arī no “krievu lietām” saprotu ļoti maz, man liekas, ka Novgorodā valda patīkams, pat nedaudz rietumniecisks Pēterburgas gars. Pastāv viedoklis, ka Pēterburgas krievi no citu novadu krieviem atšķiras kā dažādas tautas. Līdzīgi ir ar sibīriešiem.

Lugas stacija vēlā vakarā. Rīgas vilciena biļetei vajadzīgi 50 dolāri un tas nu ir pavisam neizdevīgi, ja ar vietējo vilcienu līdz robežai var tikt par nepilniem četriem. Vilcienu saraksts karājas virs sola, uz kura sakņupusi sēž sēž jauna meita ar psihiskas kaites atspulgu sejā. Sarakstā iedziļināties grūti, jo no meitas plūst stipra urīna smaka. Ārā līst. Stacijā sanāk spokaina, sirreāla izskata bezpajumtnieki. Dažs noliekas uz kailas betona grīdas un tūlīt aizmieg. Pulciņš vecenītes no Pēterburgas pavadīs visu nakti šeit, lai ar lēto rīta vilcienu brauktu uz ģimenes dārziņiem. Viņas tādejādi ietaupīs pāris desmit centus. Stacijas viņā galā restorānam līdzīga iestāde, tur grozās blondas prostitūtas ar kaukāziešiem. Diennakts bufetē pie uzgaidāmām telpām labs, stiprs un lēts Pēterburgas alus. Ik pa brīdim stacijā ielūkojas četru miliču patruļa, bet nevienu neaiztiek.

– Pie mums ir drausmīgs bardaks. Jelcins, tas nelietis iznīcina krievu tautu. Ak, pie jums tur Latvijā gan ir tik labi, vilcienā Pleskava – Skangaļi man stāsta vagona pavadone un izspiež nesaprotamu bagažas maksu par izjaukto velosipēdu. Aiz Pitalovas sešu vagonu vilcienā palieku vienīgais pasažieris. Zaldāts robežsargs pavirši ieskatās pasē.

Stipri līst, bet, ja gribu šovakar tikt mājās, tad jābrauc. Ceļš no Skangaļiem uz Gavriem, un no turienes vairs nav tālu līdz robežpārejas punktam. No Latvijas puses, atskatoties uz Jelcina Krieviju (atceroties savu velobraucienu Rīga – Vladivostoka, vienmēr man ir gribējies zināt kādi tagad tur ir ceļošanas apstākļi), varu teikt, ka nu kautko esmu uzzinājis un daži novērojumi varētu noderēt zaļajiem ceļotājiem:

1) Pārvietošanās Krievijā ir lēta. Var braukt gan vienīgi ar velosipēdu, gan kombinētā veidā: velosipēds-vilciens. 2) Kriminālā bīstamība Krievijā: no tās var izvairīties, neafišējot sevi kā ārzemnieku, īpaši, ja ceļo vienatnē. Valodas prasme ļoti svarīga. 3) Nakšņošana teltī: bez problēmām. 4) Piedzīvojumi un eksotikas Krievijā neapšaubāmi ir vairāk nekā Rietumu valstīs.

Ingvars Leitis


Pushing pedals to the metal
Philip Birzulis reports on two Latvians who have taken two-wheeling to new heights.

While bookmakers would give long odds for his long-term survival prospects, ?extreme traveler? Bruno Sulcs thinks he is getting good value from the time allotted to him. Cycling down one of the world?s highest mountains last year has inspired him to creep further toward the edge.

“I know I could die, I know that very well. But I don?t accept that humanity starts and ends with my life. A brick could fall on your head, which would be a much more stupid death,” said the 37-year-old adventurer.

Back in 1997, he tumbled 100 meters down Mount Elbrus in the Caucasus. This was not a climbing but a biking accident, since he was attempting to become the first person ever to cycle down from Europe?s highest peak, 5,633 meters up.

Unconscious for five hours, he only made it to hospital four days later and had a month there with a badly fractured skull to think about what went wrong. One year later, he was back to triumphantly complete the ride.

Although the Guinness Book of Records declined to list it, Sulcs is convinced he was the first person ever to accomplish the feat. Many had tried; one time before a team of Russians had succeeded in becoming the first to drive a car to the summit. But the most important difference in his case was a specially-designed bicycle, especially the tires: titanium-studded, light-weight and without an inner tube to traverse the ice, snow and rocks.

A mechanical engineer by profession, he combines technical know-how with an adventurous spirit acquired on hunting trips with his grandfather in western Latvia during childhood. Even after the accident, he refuses to wear a helmet, since this would only attract trouble, he thinks.

So is he crazy?

“To live and to exist are not the same,” he said. “Ten years ago some little man in Moscow told you what to do, what to eat. Now I?m in charge of my own life. I like to see if something is possible, because if something seems achievable at first, it is no longer interesting to me. I like to depend on my own brains, my own hands, my own legs.”

This November, Sulcs will travel to Hawaii, but not to lie on the beach. Rather, he has his sights set on riding down the island chain?s two highest volcanoes. After that, he is dreaming of the highest volcanoes of every continent, including Antarctica.

If earth and fire are not enough, Sulcs is ready to do battle with another element? water. Last winter, he tried to cycle across the frozen straits between Latvia and Estonia but fell through the ice just a few miles into the trip. A fellow rider pulled him out.

This summer, he and a companion will cycle all the way around the Gulf of Riga. From the Latvian capital they will cycle to Mazirbe on the west coast. They will then remove inflatable pontoons and small propellers from their backpacks, turning the bikes into craft not unlike those things people pedal around in on Sundays on quiet ponds. The difference is that these will have to carry the adventurers across choppy seas to Saaremaa; one hopes their passports are not too wet for the liking of the Estonian border guards. Here they will revert to dry-land mode before doing the aquatic stunt again for the 7 kilometers from Muhu island to the Estonian mainland before completing the 574-kilometer-round trip to Riga.

Sulcs said he hopes the event might inspire others and become a magnet for eccentrics similar to swimming the English Channel.

Sulcs believes the hardest thing about being an adventurer is getting others to support his cause. He is currently seeking sponsors for the volcano caper and thinks it would be in the national interest for the government to support it. Latvians making world headlines for acts of daring would raise the country?s profile more than 10 overseas visits by the foreign minister, he believes.

“The hardest struggle is to get the chance to do these things,” he said.

Some compensation is the moral support he receives from being a member of the Association of Free Latvian Vagabonds Worldwide, an organization for fearless travelers set up by Ingvars Leitis, the first Latvian to cycle around the globe.

“We are a sort of avante garde,” he said. Crazy people set the direction for society with their new ideas.

Cross country

After flying to Singapore from his native Australia in January, Toms Francis was initially planning on cycling all the way to Latvia, the land where his parents were born. But in the event, he only covered a few thousand miles of the way in the saddle, with the rest of the trip taken up by many adventures and an ongoing love affair.

Far from being grueling, he found the first 2,500 kilometer ride from Singapore to Bangkok quite tame. The food may have been a bit different, but other aspects of life in South East Asia were too much like home.

That all changed when he and his traveling companion hit Nepal by air as various political troubles make crossing Burma and Bangladesh overland impossible. The extreme poverty, crowds and dirt of Kathmandu mixed with still-traditional dress and ways of life presented much more of a challenge.

“Suddenly we really were aliens, everybody looked at us as if we were different,? he said. ?It was a big transition, a great culture shock.”

It was in India where he met Mirjam Helbling and the two decided to hit the road together. She was in India after eight months of traveling overland from her native Switzerland to Moscow, then via the Trans Siberian railway to Mongolia and China, then Vietnam, Cambodia and Thailand. All of this meant they traveled half way around the globe in opposite directions and their two paths crossed roughly in the middle.

“I love traveling. I gave up my job and apartment to see different parts of the world,” said Helbling.

The pair went by truck across Pakistan and Iran, which they found fascinating and a lot more easy going than its severe Islamic reputation might testify. Helbling purchased a bike there and with Francis cycled around Turkey for a month. At that point, she went home, he rode across Greece and Italy, before deciding where his heart really was by catching a train from Naples to Zurich.

On June 10, they arrived in Riga where they may be sticking around for a while. After seeing so much of the world, Francis wants to show others something of his anscestral homeland through walking tours of the Latvian capital.

Francis said traveling on two wheels is not nearly as difficult as it may seem and is a great way to get around and see the countryside.

?Bike touring is not a tough, endurance, Iron Man kind of activity ? it?s actually easy. It?s a mind game, you can do it if you want,? he said.

1.07.1999 © The Baltic Times, 1999
___________________________________________________________________________________________

 


Rebel without a pause
Philip Birzulis

After cycling around the globe and defying the Soviet authorities for decades, Ingvars Leitis still shuns society’s rules, as Philip Birzulis reports.

For most people, a KGB interrogation at age 13 would be the lesson of a lifetime. So it was for Ingvars Leitis, only rather than instilling fear, it taught him valuable survival skills ……………
See: link to Rebel without pause, by Philip Birzulis


Categories